Pēc Pirmā pasaules kara daudzi cerēja, ka pārdzīvotais būs mācība gan politiķiem, gan tautām un ka nākotnē lielas, militāras sadursmes tiks novērstas.
Tomēr jau 30. gadu sākumā kļuva redzams, ka miers Eiropā ir apdraudēts, jo pēc Pirmā pasaules kara noslēgtie līgumi un drošības pasākumi nespēja atrisināt valstu pretrunas. Valstis koncentrējās uz savu iekšējo problēmu risināšanu un mazāku uzmanību pievērsa starptautiskiem drošības jautājumiem.
Tautu Savienība
Lai novērstu karus un vienotos par savstarpējo drošību, Parīzes Miera konference izveidoja Tautu Savienību (TS), kurai vajadzēja rūpēties par tās dalībvalstu drošību un izšķirt starptautiskus konfliktus mierīgā ceļā.
Svarīgi!
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga bija starpvaldību organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā.
Pret valstīm, kuras atteiktos ievērot starptautiskās tiesības, Tautu Savienības pakts paredzēja lietot sankcijas. Tomēr cerība nodrošināt mieru izrādījās neveiksmīga.
Mandžūrijas okupācija
Mandžūrija
Austrumos potenciāls agresors bija Japāna, kura vēlējās kontrolēt Klusā okeāna baseinu un Tālos Austrumus.
1931. gada rudenī Japāna okupēja Mandžūriju (Ķīnas ziemeļrietumus). Tas bija pretrunā ar Vašingtonas konferences lēmumu 1922. . par Ķīnas teritoriālo nedalāmību. Tomēr Japāna turpināja agresiju un 1933. gadā demonstratīvi no Tautu Savienības izstājās.
1931. gada rudenī Japāna okupēja Mandžūriju (Ķīnas ziemeļrietumus). Tas bija pretrunā ar Vašingtonas konferences lēmumu 1922. . par Ķīnas teritoriālo nedalāmību. Tomēr Japāna turpināja agresiju un 1933. gadā demonstratīvi no Tautu Savienības izstājās.
Etiopijas okupācija
Etiopija
Itālija arī neslēpa savus agresīvos plānus un 1935. gada oktobrī iebruka Etiopijā, kura tolaik saucās Abesīnija un kura bija viena no divām vēl neatkarīgajām Āfrikas valstīm. Tautu Savienība nevarēja samierināties ar atklātu agresiju pret savu dalībvalsti un pasludināja Itāliju par agresoru, bet militāru spēku nepielietoja un netika piemērotas arī efektīvas ekonomiskās sankcijas. Lielbritānija un Francija negribēja pārāk aizvainot Musolīni, baidoties no Itālijas tuvināšanos Vācijai. 1936. g. Itālija pabeidza Etiopijas okupāciju. Savukārt Tautu Savienības autoritāte bija iedragāta.
Tautu Savienības neveiksmju iemesli:
- No 63 Tautu Savienības dalībvalstīm 14 līdz 1939. gadam no tās izstājās (Vācija iestājās Tautu Savienībā 1926.g. un 1933.g. izstājās no tās. Japāna izstājās 1933.g., bet Itālija – 1937.g.);
- 2 valstis tika anektētas (Itālija anektēja Etiopiju un Albāniju.);
- 1 valsts tika izslēgta (PSRS iestājās TS 1934. gadā, bet 1939. gadā dēļ agresijas pret Somiju tika izslēgta.);
- izsludinātās sankcijas bija neefektīvas (1935.g. Itālija iebruka Abesīnijā (Etiopijā), Tautu Savienība pasludināja Itāliju par agresori un noteica ekonomiskas sankcijas, taču tās nebija efektīvas, jo ASV tai piegādāja naftu, bet Vācija ogles.).
1946. gada 18. aprīlī Tautu Savienība ar pilnsapulces lēmumu tika likvidēta.
Vācijas politika
Versaļas līguma neievērošana
- Vācija bija noskaņota visagresīvāk, jo nebija apmierināta ar Versaļas līguma noteikumiem. Pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. g. sākās līguma noteikumu ignorēšana. 1933. g. Vācija izstājās no Tautu Savienības.
- 1935. g. Vācijas valdība ieviesa vispārēju karaklausību un atguva Francijas kontrolēto Zāras apgabalu. (Šajā brīdī Francijai bija spēcīgāka armija nekā Vācijai, tomēr novājinātā ekonomika un iekšpolitiskā sašķeltība atturēja Franciju no uzbrukuma.)
- 1936. g. Vācija okupēja demilitarizēto Reinas zonu.
Romas – Berlīnes – Tokijas ass:
- 1936. g. novembrī Vācija un Japāna noslēdza Antikominternes paktu par sadarbību cīņā pret komunismu.
- 1937. g. tam pievienojās Itālija. Totalitārie režīmi stiprināja savas pozīcijas, bet Rietumvalstis nereaģēja.
Vācijas agresija Eiropā 30. gadu otrajā pusē
1938. g. Hitlers sāka realizēt savu ārpolitisko programmu – visu vāciešu apdzīvoto zemju apvienošanu vienā valstī – Trešajā reihā. Kā pirmā tika izvēlēta Hitlera dzimtene – Austrija.
Vācijas spiediena rezultātā 1938. g. 11. martā Austrijā tika izveidota nacistu valdība ar Arturu Zeisu-Inkvartu priekšgalā. Nākamajā dienā Vīnē iesoļoja Vācijas armija un Austrija tika pievienota (vācu val. Anschluss – pievienot) Trešajam Reiham.
Minhenes vienošanās
Kā nākamo Vācija izraudzījās Čehoslovākiju. Vācija pieprasīja atdot Vācijai Sudetu apgabalu, kurā dzīvoja 3 milj. vācieši. Čehoslovākijas valdība negrasījās piekāpties. Čehu armija bija viena no vislabāk bruņotajām armijām Eiropā. Hitlers sāka šantažēt Rietumu lielvalstis ar jauna kara iespējamību.
1938. g. Minhenē sapulcējās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un Vācijas vadītāji, kuri vienojās par Čehoslovākijas sadalīšanu. Vācija ieguva Sudetu apgabalu. Čehoslovākijas pārstāvjiem netika dota iespēja piedalīties apspriedē.
1939. g. 15. martā Vācija ieņēma visu Čehiju. Slovākija formāli saglabāja neatkarību, bet faktiski bija Vācijas satelītvalsts. Hitlers bija pārkāpis Minhenes vienošanos.
Mēmeles (Klaipēdas) pievienošana
Vācu zemju apvienošana turpinājās. 1939. g. 22. martā Vācija sev pievienoja Lietuvai piederošo Mēmeli (Klaipēdu).
Pēc tam Hitlers pieprasīja sev Dancigu (Gdaņsku), kā arī tiesības būvēt autoceļu caur Poliju, lai savienotu Vāciju ar Dancigu. Rietumu lielvalstis vairs nevēlējās piekāpties Hitlera prasībām. Tas iedrošināja Poliju nepiekāpties Hitlera prasībām. Hitlers lauza 1934. g. noslēgto neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. Rezultātā Vācija noslēdza „Tērauda paktu” ar Itāliju, kura apņēmās palīdzēt Vācijai karā pret Rietumvalstīm.
Pēc tam Hitlers pieprasīja sev Dancigu (Gdaņsku), kā arī tiesības būvēt autoceļu caur Poliju, lai savienotu Vāciju ar Dancigu. Rietumu lielvalstis vairs nevēlējās piekāpties Hitlera prasībām. Tas iedrošināja Poliju nepiekāpties Hitlera prasībām. Hitlers lauza 1934. g. noslēgto neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. Rezultātā Vācija noslēdza „Tērauda paktu” ar Itāliju, kura apņēmās palīdzēt Vācijai karā pret Rietumvalstīm.