Teorija

Rentgenstari un radioaktivitāte
Zinātnes attīstību 20. gs. pirmajā pusē vislabāk ilustrē sasniegumi fizikā.
Svarīgi!
1895. g. Vilhelms Rentgens atklāja jauna veida starus – rentgenstarojumu un ieteica tiem nosaukumu  X-stari.
Šādu nosaukumu šim starojumam lieto daudzās valodās. Cilvēks tos nespēja redzēt.
 
1896. g. franču fiziķis Anrī Bekerels atklāja, ka šādu starojumu rada urāna sāļi. Viņš to nosauca par radioaktivitāti.
Radioaktivitāte ir dažu atomu kodolu spēja pašiem no sevis sabrukt, kā rezultātā veidojas jauni, atšķirīgi kodoli (vai arī mainās kodola iekšējā enerģija).
Svarīgi!
1898. g. Marija un Pjērs Kirī atklāja jaunas radioaktīvas vielas – rādiju un poloniju.
Mariecurie.jpg
Marija Kirī.
 
pierrecurie.jpg
Pjērs Kirī.
 
Arī šiem elementiem novēroja urāna starus. Izrādījās, ka urāna starojums ir sastopams arī citiem elementiem, ne tikai urānam.
 
Viņi pierādīja, ka smago ķīmisko elementu atomi sabrūk, izdalot īpašu starojumu. Savukārt 1900. g. viņi atklāja, ka radioaktīvajā starojumā ietilpst trīs ar magnētisko lauku atdalāmas sastāvdaļas – alfa, beta un gamma stari.
 
Atomi
19. gs. valdīja uzskats, ka atoms ir pati mazākā matērijas elementārdaļiņa, tomēr vēlākie atklājumi to apšaubīja.
Atoms ir vielas pamatvienība, kuru pamatā veido atoma kodols, tam apkārt riņķo negatīvi uzlādēts elektronu mākonis. Atoma kodols sastāv no pozitīvi lādētu protonu un elektriski neitrālu neitronu sajaukuma.
1897.g. angļu fiziķis Džons Tomsons atklāja mazāku daļiņu par atomu un nosauca to par elektronu.
Elektrons ir elementārdaļiņa, kuru mākonis aptver atoma kodolu.
1913. g. dāņu fiziķis Nilss Bors, izmantojot vācu fiziķa Maksa Planka izstrādāto kvantu teoriju, pierādīja, ka elektroni riņķo ap kodolu pa noteiktām orbītām, bet pārlecot no vienas orbītas uz otru, izdala enerģiju.
 
atom2.jpg

1919. g. E. Rezerfords izvirzīja ideju par atomu kodolu mākslīgu pārvēršanos un izdarīja pirmo mākslīgo kodolreakciju, ar alfa daļiņu palīdzību sadalot slāpekli ūdeņradī un skābeklī.
 
1938. g. vācu fiziķis Oto Hāns atklāja atomu kodolu dalīšanos lēno neitronu iedarbības rezultātā. Tā tika atklāta atomenerģija, kas vēlāk kļuva gan par cilvēces nelaimi, gan nākotnes enerģijas avotu. Angļu fiziķis O. Lodžs, uzstājoties 1919. g. Dž. Vata nāves gadadienas atceres pasākumā, teica: „Atomenerģiju var izmantot cilvēces kultūras attīstībā, bet ar to var arī iznīcināt cilvēces kultūru.”
Relativitātes teorija
Svarīgi!
1905. gadā parādījās jauna fizikas teorija, kas nebija savienojama ar ierastajiem priekšstatiem par telpu un laiku. Tā bija Einšteina relativitātes teorija.
Viņaprāt, Ņūtona teorija nebija pareiza tad, ja ķermenis kustas ar ātrumu, kurš tuvs gaismas ātrumam, jo tad mainās likumi attiecībā uz laiku, telpu un kustību. Tāpēc jebkura kustība ir relatīva un to var aplūkot attiecībā pret citu ķermeņu kustību. Relativitātes teorija ietekmēja uzskatus par laiku un telpu. Tos sāka uztvert nevis kā konstantus, bet kā relatīvus jēdzienus.
 
Albert_Einstein_Head.jpg
Alberts Einšteins.
 
Literatūra
Svarīgi!
Pēc Pirmā pasaules kara literatūrā ienāca rakstnieki, kas savu paaudzi dēvēja par „Zudušo paaudzi".
Tie uzskatīja, ka pēc pārdzīvotām kara šausmām vairs nespēj būt cilvēki ar neizkropļotu pasaules uztveri. Šīs noskaņas spilgti parādās Ēriha Marijas Remarka, Ernesta Hemingveja un Džeimsa Oldridža darbos. Tomēr šo autoru darbos dominē cerība un ticība dzīvei.
 
Remarque.jpg
Ē. M. Remarks.
 
Ē. M. Remarka romāns „Trīs draugi” kļuva par himnu nezūdošajām vērtībām - draudzībai un mīlestībai.
  
(Sižets vēsta par 3 draugiem. Negaidīti viens no varoņiem — Roberts satiek Patrīciju, kurā iemīlas. Mīlestība ir sarežģīta nevienādā finansiālā stāvokļa dēļ un Patrīcijas slimības dēļ. Kad Roberts zaudē ne tikai sava mīļoto, bet arī vienu no labākajiem draugiem — Gotfrīdu, paliek tikai Oto, kurš palīdz nesabrukt.)
 
Arī literatūrā 20. gs. sākumā notika eksperimenti un jaunu žanru meklējumi. Attīstījās jauns virziens – modernisms.
Modernisms ir jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu dažādus jaunus virzienus un strāvojumus pasaules mākslā, arhitektūrā, mūzikā un literatūrā 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā pusē, ko vieno tradīcijas (reālisma, naturālisma, romantisma) izaicināšana vai noliegšana, dažādi stila un formas eksperimenti, subjektīvisms un individuālisms.
Rakstnieki atteicās no konkrēta sižeta un tēliem, galvenokārt pievēršoties cilvēka iekšējo pārdzīvojumiem.
 
Spilgtākie šī virziena pārstāvji - Francs Kafka, Džeimss Džoiss, Marsels Prusts.
Svarīgi!
Literatūrā attīstījās piedzīvojuma žanrs.
Viens no zinātniskās fantastikas literatūras aizsācējiem bija franču rakstnieks Žils Verns. Viņa darbi gadsimta pirmajā pusē tika uzskatīti par fantastiku, bet mūsdienās daudzi tā fantazējumi kļuvuši par realitāti: lidmašīna, zemūdene, radio, televizors utt.
 
Populārs bija detektīvžanrs. Pieprasīti bija Agatas Kristi un Žorža Simenona romāni.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d9/Mariecurie.jpg
http://www.radiochemistry.org/nuclearmedicine/pioneers/images/pierrecurie.jpg
http://sciencespot.net/Media/atom2.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d3/Albert_Einstein_Head.jpg
http://www.literaturkritik.de/buch/buchh/neu/Basisbib/Weimar/Remarque.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Modernisms
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.