Teorija

19. gadsimta beigās kā novatoriski meklējumi mākslā rodas mākslas virziens jūgendstils (no vācu valodas - jaunais stils). Tas cieši saistīts ar arhitektūru - jūgendstila ēkās sienu dekorēšanai ir pieprasīti panno - liela izmēra kompozīcijas. Šajos mākslas darbos:
  • tiek izcelts atveidojamā tēla siluets,
  • uzsvērti līniju ritmi,
  • akcentētas krāsu plaknes.
 
Lai arī mākslinieki izmanto dabā noskatītas formas, tomēr tās tiek stilizētas, tām piešķir zināmu nosacītību, simboliku. Jūgendstila manierē glezno ļoti daudzi mākslinieki, bieži to nosaka pasūtītā darba formāts, pielietojums. Piemēram, kubisma radītājs Pablo Pikaso arī ir gleznojis jūgendstila manierē. 
Svarīgi!
Atšķirībā no vēlākā art deco stila jūgendstils ir asimetrisks, dominē plūstošas, vijīgas dabā noskatītas līnijas, formas.  
_klimts_adele_bloka -bauere.jpg
Attēlā: Gustava Klimta glezna "Adele".
 
Iepriekš minētās pazīmes - asimetrija, stilizācija, akcentētas krāsu plaknes, dekorativitāte redzamas šajā Gustava Klimta (viena no spilgtākajiem jūgendstila pārstāvjiem) darbā.
 
_sieviete ar margrietiņām.jpg 
Attēlā: Alfons Muha glezna "Sieviete ar margrietiņām".
 
Šajā darbā ir izteikta dabas līniju, formu stilizācija, plūstoši līniju ritmi, tie simbolizē gan dabas dāsnību, gan mainīgo, kustīgo, nenoteikto saistībā ar cilvēka iztēli, izjūtām.
 
Atsauce:
Mākslas vēstures pamati II/Tatjana Kačalova, Rihards Pētersons.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. - 137 lpp. Izmantotā literatūra: 29.-32. lpp. 
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/8/84/Gustav_Klimt_046.jpg
http://0.tqn.com/d/arthistory/1/0/_/o/alphonse_vienna_09_06.jpg