Teorija

Satversmes sapulce
KRIEVIJA.jpg
 
Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada oktobrī Krievijas demokrātiskie spēki pieprasīja sasaukt Satversmes sapulci – visas tautas ievēlētu demokrātiskas pārstāvniecības orgānu, kas būtu tiesīgs izlemt Krievijas tālāko nākotni. Satversmes sapulces ideja jau no 1905. gada bija Krievijas demokrātisko spēku mērķis. Boļševiki nevarēja pretoties tās sasaukšanai un cerēja uzvarēt vēlēšanās.
Svarīgi!
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1917. gada novembrī.
Absolūto vairākumu (380 vietas) ieguva sociālisti – revolucionāri (eseri). Boļševiki ieguva tikai 168 vietas.
Svarīgi!
1918. gada 5. janvārī sanāca Satversmes sapulce, kas bija noskaņota pret boļševikiem.
To redzot, boļševiki izdeva Viskrievijas centrālās izpildu komitejas dekrētu par Satversmes sapulces atlaišanu. Deputātus ar karaspēka palīdzību no sēžu zāles padzina.
 
Satversmes sapulces padzīšana pierādīja, ka boļševiki nepieļaus Krievijas demokrātisku attīstību un valstī veidojās mazākuma – boļševiku diktatūra.
 
Padomju vara
Drīz pēc Oktobra apvērsuma Padomju valdība pārcēlās no Petrogradas uz Maskavu - uz seno Krievijas caru cietoksni - Kremli. Valsts pārvaldi veidoja komunistiskā partija (boļševiku) un padomes. Tika pasludināta Ļeņina izstrādātā mācība par proletariāta diktatūru - jaunu valsts tipu, kuras galvenais uzdevums ir:
  1. gāzto šķiru pretošanās apspiešana;
  2. sociālisma uzcelšana.
Svarīgi!
1917. gada 7. decembrī tika izveidota Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu, ko saīsināti sauca par čeku (politiskā policija PSRS, vēlāk nosaukumi mainījās – Galvenā politiskā pārvalde; Valsts drošības komiteja).
Sākās sarkanais terors. Čekisti bez izmeklēšanas un tiesas izrēķinājās ar jebkuru padomju varas ienaidnieku. Nežēlīgs sarkanais terors tika izvērsts, kad 1918. gada vasarā Ļeņinu nopietni ievainoja atentātā. Par šo uzbrukumu Petrogradā nošāva 500 cilvēkus. Nav iespējams uzzināt precīzu nogalināto skaitu, tas ir no 50 līdz 200 000. Visas politiskās partijas tika pasludinātas ārpus likuma, izņemot boļševiku partiju, ko vēlāk pārdēvēja par Komunistisko partiju.
 
Pilsoņu karš
Svarīgi!
Krievijas pilsoņu karš notika no 1918. līdz 1922. gadam.
Veids, kā boļševiki sagrāba varu, izraisīja pretdarbību. Krievijā uzliesmoja kontrrevolūcija – bruņota cīņa pret boļševiku varu. Cīņu pret padomju varu uzsāka tie, kas bija zaudējuši varu un īpašumus. Viens no tiem bija gāztās Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis. Viņu atbalstīja virsnieki un karaspēka vienības, izveidojot Balto gvardi (armiju).
To atbalstīja Lielbritānija, Francija, ASV, Japāna, Itālija, Turcija utt.,  jo šīs valstis nespēja samierināties ar to, ka Krievijai izstājoties no kara, Vācija varēja iegūt papildus spēkus cīņām Rietumu frontē, kā arī tās negribēja pieļaut komunisma nostiprināšanos Krievijā. Ārvalstu galvenais ieguldījums bija balto armiju apgāde ar ieročiem.
 
Beloe_Delo_1.jpg
Baltās armijas plakāts.
 
Padomju valdība bija:
  1. atteikusies maksāt ārvalstīm Krievijas parādus;
  2. nacionalizējusi ārzemju uzņēmumus Krievijā;
  3. atbalstīja revolucionāro kustību Eiropā un citur pasaulē.
Svarīgi!
1918. gada februārī Ļeva Trocka vadībā tika veidota Sarkanā armija, lai boļševiki varētu nosargāt savu varu.
1918. gada maijā sākās karadarbība.
  •  
Teritorijā no Volgas līdz Vladivostokai ieročus vērsa čehoslovāku korpuss – Austroungārijas armijas karavīri un virsnieki, kuri pēc gūsta atgriezās dzimtenē.
  • No austrumiem uzbruka admirāļa Kolčaka armija.
  • No dienvidiem - ģenerāļa Krasnova kazaku armija.
  •  
    1919. gada sākumā Sarkanā armija sakāva Krasnova armiju un apturēja Kolčaka armiju.
     
    1919. gada pavasarī cīņa atsākās, kad atkārtoti no austrumiem uzbruka Kolčaka armija, bet no dienvidiem ģenerāļa Deņikina armija un no rietumiem – poļu karaspēks. Sarkanā armija uzbrukumus atvairīja.
     
    Pilsoņu kara galvenās kaujas beidzās 1920. gadā ar Vrangeļa vadītās Baltās armijas (saformēta no Deņikina armijas paliekām) sakāvi Krimā.
     
    DSC_5236.JPG
    Pilsoņu karš (1918. - 1922.)
     
    Rezultāta lielākā daļa Baltās armijas un citu bēgļu evakuējās uz Balkāniem un Rietumeiropu. Boļševikiem izdevās nosargāt padomju varu, kaut arī bojā bija gājuši ap 7 miljoni cilvēku un valsts bija tuvu ekonomiskajam sabrukumam.
     
    Uzvaru sekmēja pretinieku nesaskaņotā taktika, jo katras armijas līderis centās iegūt varu sev. Kolčaks jau 1918. gada beigās piesavinājās Krievijas valsts valdnieka titulu.
    Baltā armija (Baltā gvarde; Baltā lieta; Baltā ideja) bija kustība Krievijas pilsoņu karā, kura gan politiski, gan militāri apvienoja pret boļševikiem noskaņotus cilvēkus laikā no 1917. līdz 1923. gadam.
    Sarkanā armija - viens no PSRS bruņoto spēku nosaukumiem, oficiāls nosaukums laikā no 1918. gada 15. janvāra līdz 1946. gada februārim (pēc tam oficiālais nosaukums bija "Padomju Armija").
     
    „Kara komunisma” politika
    Sākoties pilsoņu karam, boļševiki pārkārtoja valsts ekonomiku.
    Šāda ekonomiskā politika ieguva nosaukumu „kara komunisms”.
    1. Visi rūpniecības uzņēmumi un bankas tika nacionalizētas.
    2. Ražošana tika pārkārtota kara vajadzībām.
    3. Laukos ieviesa pārtikas repartīciju – zemniekiem visi labības un citu lauksaimniecības produktu pārpalikumi bija faktiski bez atlīdzības jāatdod valstij.
    4. Visu veida tirdzniecība tika aizliegta.
    5. Preču sadali kontrolēja valsts.
    6. Nauda praktiski pārstāja funkcionēt.
    7. Ieviesa vispārējo darba klausību.
     
    FFFF.jpg
    Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas ģerbonis.

    Šķiras - industriālās sabiedrības pamatgrupas, kas galvenokārt nodalītas pēc ekonomiskiem kritērijiem un nodarbošanos.
    Proletariāts - sabiedrības šķira, galvenokārt algotie strādnieki, kuriem nepieder privātīpašums un to galvenais iztikas avots ir sava darba spēka pārdošana.
    Padomju vara - valsts vara, kuras politiskais pamats formāli ir darbaļaužu veidotas deputātu padomes.
    Atsauce:
    http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Union_of_Soviet_Socialist_Republics_(orthographic_projection).svg
    J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001., 112. lpp.
    http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/62/Beloe_Delo_1.jpg
    J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
    S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
    http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/ff/COA_Russian_SFSR.png