Vācija pēc Pirmā pasaules kara
Vācija pēc sakāves Pirmajā pasaules karā saskaņā ar Versaļas miera noteikumiem zaudēja daļu teritorijas un bija spiesta atbruņoties. Vācijā daudzi to uztvēra kā nacionālu pazemojumu.
Komunisti vēlējās nodibināt Vācijā iekārtu pēc Krievijas parauga, bet galēji labējie vācu nacionālisti, militāristi, lielie zemes īpašnieki, rūpnieki bija neapmierināti ar demokrātiju, taču baidījās arī, ja pie varas nāks komunisti, tie zaudēs savus īpašumus. Populārs bija viedoklis, ka Vācija karu nav zaudējusi un mieru noslēguši Veimāras republikas nodevēji. Nacionālisti un militāristi mudināja vācu sabiedrību uz revanšu.
Pasaules ekonomiskās krīzes sekas Vācijā:
- Tika pārtraukti ASV aizdevumi un ieguldījumi Vācijas ekonomikā;
- Strauji samazinājās pieprasījums pēc Vācijā ražotām precēm;
- Rūpnieciskā ražošana no 1929.g līdz 1932.g. samazinājās gandrīz divkārt;
- Bezdarbnieku skaits no 1,3 milj. 1929.g. pieauga līdz 6,5 milj. 1932.g., katrs trešais vīrietis bija bez darba;
- Lauksaimniecības produktu cenas kritās;
- Zemnieku saimniecības izputēja;
- Cieta arī tirgotāji un amatnieku, kuru īpašumus par pusvelti uzpirka lielie uzņēmēji.
Saimniecisko grūtību nomāktie ļaudis labprāt visu vainu uzvēla demokrātijai un valdošajām politiskajām partijām.
Parlamentārās krīzes cēloņi Vācijā:
- Neapmierinātība ar Versaļas miera līgumu.
- Reparācijas uzvarētājvalstīm.
- Rūras okupācija.
- Inflācija un bezdarbs.
- Monarhistu un citu labējo politisko virzienu aktivitātes.
- Komunistu darbība.
- Demokrātisko spēku saliedētības trūkums.
Cīņa par varu
Svarīgi!
Vācijas ekonomiskā krīze kļuva par Veimāras republikas politisko krīzi.
Aktivizējās politiskie spēki, kas bija cīnījušies pret Veimāras republiku – nacisti un komunisti.
Situācija saasinājās niknās ielu cīņās starp abu partiju pusmilitārajām struktūrām – triecienniekiem (nacistu) un sarkanajiem frontiniekiem (komunistu). Kā nacisti, tā komunisti tiecās sagrābt varu Vācijā, tomēr demokrātiskā vēlēšanu ceļā nevienai partijai neizdevās iegūt absolūto vairākumu Reihstāgā (Vācijas parlamenta nosaukums laikā līdz 1945. gadam.).
Bailes no komunistiskās diktatūras bija lielākas, jo visi, kam piederēja kāds īpašums, baidījās no nacionalizācijas (privātā īpašumā esošās zemes, uzņēmumu u. tml. atsavināšana un nodošana valsts īpašumā bez atlīdzības) un represijām. Šajā situācijā Vācijas lielrūpnieki apsvēra iespēju finansiāli atbalstīt nacistus.
Ādolfs Hitlers
Pirms 1932.g. Reihstāga vēlēšanām Hitlers (Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku Partijas jeb nacistu partijas līderis) izklāstīja savu programmu ievērojamākajiem Vācijas lielrūpniekiem. Hitlers vēlējās izskaust marksismu.
Viņš izklāstīja arī nacistu „pozitīvo programmu”, kas balstījās uz divām pamattēzēm:
Viņš izklāstīja arī nacistu „pozitīvo programmu”, kas balstījās uz divām pamattēzēm:
- stipras varas nodibināšana nodrošinās Vācijas ekonomisko uzplaukumu un vācu kapitāla kundzību visā pasaulē;
- stipras varas nodibināšana pasargās vācu uzņēmējus no komunisma draudiem.
Hitlera uzstāšanās guva milzīgus panākumus. Vācu lielrūpnieki sāka finansēt nacistu partiju. Rezultātā Hitlera partijai vairs netrūka naudas, lai realizētu varas sagrābšanu.
Krīzes gados pieauga nacistu popularitāte vācu strādnieku un sīkpilsoņu vidū.
Hitlers kļūst par kancleru
1932. g. pavasarī Hitlers kandidēja uz Vācijas valsts prezidenta amatu. Ar 19. milj. balsu par prezidentu tika atkārtoti ievēlēts Hindenburgs, bet 13 milj. savas balsis bija atdevuši par Hitleru.
Pauls fon Hindenburgs
Reihstāga vēlēšanas jūlijā deva nacistiem 230 vietas. Tā bija lielākā partija parlamentā, bet tai nebija absolūtā vairākuma, jo kopā Reihstāgā bija 608 deputāti. Novembrī notika jaunas vēlēšanas, kurās nacisti zaudēja 34 vietas, bet komunistu vietu skaits palielinājās par 12, iegūstot 100 vietas.
Svarīgi!
Tomēr lielrūpnieku un militāristu spiediena rezultātā prezidents Hindenburgs 1933. g. 30. janvārī iecēla Hitleru par Vācijas kancleru (valdības galvu).
Svarīgi!
Reihstāga ugunsgrēku Hitlers izmantoja, lai panāktu, ka Vācijas prezidents Hindenburgs paraksta speciālu dekrētu „Par tautas un valsts aizsardzību”, ar kuru tika atcelti likumi par partiju brīvību un pilsoņu personas neaizskaramību.
Valdībai tika piešķirtas īpašas pilnvaras veikt jebkurus pasākumus „personas brīvības un domas brīvības ierobežošanai”. Prezidenta dekrēts atraisīja rokas nacistiem. Turpmāk notika izrēķināšanās ar komunistiem. No 300 000 VKP biedru 150 000 tika nogalināti, arestēti vai spiesti atstāt Vāciju. Apcietināja arī VKP līderi Ernstu Tēlmani.
1933. g. martā tika sarīkotas jaunas Reihstāga vēlēšana. Arī tajās nacisti neieguva absolūto vairākumu. VKP ieguva 81 vietu Reihstāgā. Lai iegūtu absolūto vairākumu, Hitlera valdība pieņēma lēmumu par VKP darbības aizliegšanu. Tā nacisti panāca, ka 1933. g. 23. martā pieņēma likumu „Par tautas un valsts katastrofālā stāvokļa pārvarēšanu”. Ar šo likumu faktiski tika likvidēta Veimāras republikas demokrātiskā iekārta un pasludināta neierobežota kanclera – Hitlera vara.
Svarīgi!
Vienvaldības pilnīgas nostiprināšanās noslēgums bija „garo nažu nakts” 1934. gada 30. jūnijā, kad Hitlers izrēķinājās ar trieciennieku līderiem un citiem iespējamajiem politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem savā partijā.