No „kara komunisma” uz jauno ekonomisko politiku
Pilsoņu karš beidzās ar pilnīgu ekonomisko sabrukumu Krievijā. Rūpnieciskās ražošanas apjomi bija noslīdējuši līdz gadsimta sākuma līmenim. Sējuma platības bija samazinājušās par 20 – 30 %. Daudzi zemnieki audzēja tikai tik daudz, lai izdzīvotu, jo pārējo tāpat valsts atņēma.
1921. gadā 33 Krievijas guberņās bija neražas gads. Sākās bads, nomira ap 3 – 4 milj. cilvēku. Sākās zemnieku nemieri.
Svarīgi!
Par krīzes kulmināciju kļuva Kronštates matrožu dumpis 1921. gadā.
Visi nemieri ar Sarkanās armijas palīdzību tika nežēlīgi apspiesti, tomēr boļševiki arī saprata, ka, lai noturētos pie varas, nāksies mainīt ekonomisko politiku.
Svarīgi!
Lēmums par radikālu ekonomisko reformu tika pieņemts KK(b)P (Krievijas Komunistiskā boļševiku partija) 10. kongresā 1921. gada martā un ieguva nosaukumu – „jaunā ekonomiskā politika” jeb neps (новая зкономическая политика).
Jaunā ekonomiskā politika jeb neps paredzēja:
- Daļēju kapitālisma atjaunošanu;
- Pārtikas repartīcijas vietā noteica pastāvīgu pārtikas nodokli, kas sākumā bija graudā, bet vēlāk – naudā;
- Lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu zemnieki varēja brīvi pārdot tirgū;
- Visi uzņēmumi, kuriem bija mazāk par 20 strādniekiem, tika atdoti atpakaļ to īpašniekiem;
- Valsts uzņēmumi tika decentralizēti;
- Tika nodibināti kopuzņēmumi ar ārvalstīm;
- Tika realizēta naudas reforma, nevērtīgās papīra naudas vietā ieviesa ar zeltu nodrošinātu naudas vienību – červoncu.
Jaunās ekonomikas politikas rezultātā Krievija pārvarēja ekonomisko sabrukumu un 1926. gadā gan rūpniecības, gan lauksaimniecības produkcijas ražošanā tika sasniegts pirmskara (1913. gada) līmenis.
PSRS nodibināšana
PSRS karogs
PSRS ģerbonis.
1920. gada sākumā bijušās Krievijas impērijas teritorijā pastāvēja sešas padomju republikas:
- Krievijas Federācija
- Ukraina
- Baltkrievija
- Azerbaidžāna
- Armēnija
- Gruzija
1921. gadā Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija izveidoja Aizkaukāza Padomju Federāciju.
Visām republikām bija līdzīgas pārvaldes formas un ekonomiskā sistēma, tādēļ loģiski radās ideja par apvienošanos vienā valstī. Diskusijas izvērsās par apvienošanas formu.
Visām republikām bija līdzīgas pārvaldes formas un ekonomiskā sistēma, tādēļ loģiski radās ideja par apvienošanos vienā valstī. Diskusijas izvērsās par apvienošanas formu.
J. Staļins (Džugašvili), kurš bija nacionālo lietu tautas komisārs, izvirzīja autonomizācijas ideju, kas nozīmēja pārējo republiku iestāšanos Krievijas Federācijā un Krievijas virskundzību pār tām.
Ļeņins (boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs) izvirzīja federācijas ideju, kas nozīmēja visu republiku apvienošanos vienā valstī, kur visām republikām formāli būtu vienlīdzīgas tiesības un iespējas.
Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins)
Josifs Staļins
Svarīgi!
Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) dibināšanas kongresā 1922. gada 30. decembrī tika pieņemts Ļeņina variants, tomēr pēc Ļeņina nāves tika īstenots centralizētas valsts modelis.
20. – 30. gados PSRS sastāvā iestājās Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR, Tadžikijas PSR, Kirgīzijas PSR un Kazahijas PSR. Kad 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, arī tās iekļāva PSRS sastāvā.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja no 1922. līdz 1991. gadam. Tā izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās.