Teorija

Starptautiskās kārtības meklējumi
"Aukstā kara" izbeigšanās lika pārskatīt visu Austrumu un Rietumu attiecību sistēmu. Abu pušu konfrontācija bija jānomaina ar sadarbību.
 
Kolektīvās drošības sistēma pastāv tad, ja visas valstis noliedz agresiju kā savu mērķu īstenošanas līdzekli un savas valsts intereses pakārto kopīgai drošībai. Visām valstīm ir jāsadarbojas, ja pastāv uzbrukuma draudi vienai no sistēmas dalībvalstīm. Kolektīvās drošības sistēmas mērķis ir saglabāt pastāvošo stāvokli. Tās pamatprincips ir visu valstu vienlīdzība. Nosauktie priekšnoteikumi norāda, ka efektīva kolektīvās drošības sistēma ir drīzāk ideāls, pēc kura jātiecas, nevis reāli sasniedzama sistēma. Praksē valstīm nereti rūp savas intereses, nevis kopīgo vērtību aizsardzība.
Svarīgi!
90. gadu sākumā tika izvirzīta ideja par to, ka kolektīvajai drošības sistēmai jābalstās uz Eiropas drošības un sadarbības apspriedi, kura 1994. gadā tika pārveidota par Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), kas aptver ASV, Kanādu un visas Eiropas valstis, kā arī Vidusāzijas un Kaukāza postpadomju valstis.
AAAAS.jpg
Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju
(Organization for Security and Co-operation in Europe (OSCE))
 
Šo ideju aktīvi atbalstīja Krievija. Rietumvalstis, kā arī vairums Viduseiropas postkomunistisko valstu un Baltijas valstis uzskatīja, ka šāda plaša organizācija, kurā lēmumi tiek pieņemti pēc vienprātības principa, nevar efektīvi darboties starptautiskas krīzes gadījumā, jo ikviena valsts var izmantot savas veto tiesības un paralizēt organizācijas darbību.
 
Diskusiju rezultātā par EDSO lomu Eiropas drošības sistēmā tika nolemts, ka tai ir jānodarbojas ar preventīviem pasākumiem reģionos, kur pastāv konflikta draudi. Valstīs, kurās stāvoklis tiek uzskatīts par bīstamu, tiek atvērtas EDSO misijas vai uz tām nosūtīti novērotāji. Pirmā EDSO misija bija pamiera līguma izpildes novērošana Kalnu Karabahā. Tā regulāri nosūta savu novērotājus uz vēlēšanām dažādās valstīs. EDSO bija svarīga nozīme arī Igaunijas un Latvijas sarunās ar Krieviju, par tās karaspēka izvešanu.
 
Starptautiskā sistēma joprojām ir veidošanās stadijā, taču 90. gados pietiekami skaidri iezīmējās galvenās Eiropas drošības sistēmas sastāvdaļas:
  1. NATO un Eiropas Savienības sadarbība politisku un militāru konfliktu novēršanas un pārvaldīšanā;
  2. Viduseiropas un Austrumeiropas postkomunistisko valstu integrācija ES un NATO vai arī sadarbība ar NATO programmas „Partnerattiecības mieram” ietvaros;
  3. ASV klātbūtne Eiropas politikā;
  4. Krievijas iesaiste Eiropas politikā, sadarbībā ar NATO un Eiropas Savienību.
 
Atsauce:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:OSCE_logo.svg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.