NATO loma un paplašināšanās
Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization) ir militāra savienība jeb alianse, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".
NATO karogs
„Aukstā kara” laikā populārs bija teiciens, ka NATO loma Eiropā ir „iesaistīt amerikāņus un atbaidīt krievus”. Pēc superlielvalstu konfrontācijas izbeigšanās izvirzījās jautājums par ASV lomu aliansē un par pašas alianses uzdevumiem pēc tam, kad tās galvenais pretinieks – PSRS vairs nepastāvēja.
90. gados izrādījās, ka ne ASV, ne arī tās Eiropas sabiedrotie nav gatavi atteikties no amerikāņu ieguldījuma Eiropas drošības nodrošināšanā. Tajā pašā laikā 90. gados diskusijās par NATO lomu jaunajā situācijā izpaudās eiropiešu un ASV viedokļu atšķirības gan par to, kādai jābūt Eiropas drošības sistēmai un ASV lomai tajā, gan arī par to, kādai ir jābūt pašai aliansei apstākļos, kad tai vairs nav līdzvērtīga pretinieka.
Pēc „aukstā kara” NATO nācās būtiski revidēt savu struktūru un politiku, lai saglabātu savu ietekmi Eiropā. Lielāku uzmanību organizācija pievērsa politiskās lomas pastiprināšanai.
Svarīgi!
1991. gadā NATO pirmo reizi pēc „aukstā kara” apstiprināja jaunu militāro doktrīnu, kurā tika uzsvērta organizācijas politiskā loma miera un stabilitātes veicināšanā, kā arī dalība miera nodrošināšanas un miera uzturēšanas operācijās.
Jau 90. gadu sākumā vairākas bijušās Varšavas līguma valstis paziņoja, ka vēlas iesaistīties NATO. Šo mērķi izvirzīja arī Baltijas valstis. Viens no iemesliem bija vēlēšanās iegūt drošības garantijas. Īpaši to var teikt par Poliju un Baltijas valstīm, kuras robežojas ar Krieviju un kuru vēsturiskā pieredze, kā arī bailes no ekspansionisma, izskanot dažu Krievijas politiķu paziņojumiem par PSRS vai Krievijas impērijas 1917. gada robežas atjaunošanu, veicināja vēlēšanos iegūt efektīvas drošības garantijas.
Otrs būtisks iemesls bija vēlēšanās iegūt atbalstu bruņoto spēku reformēšanai un modernizācijā (bijušām Varšavas līguma valstīm) un veidošanā (Baltijas valstīm). Trešais apsvērums bija nemilitāras dabas – vēlme integrēties Rietumos, kļūt par daļu no demokrātiskās un ekonomiski attīstītās pasaules, salauzt Rietumeiropā vēsturiski izveidojušos priekšstatu, ka Austrumeiropa ir cita Eiropas daļa – ekonomiski vājāk attīstīta, nedemokrātiska, etnisku konfliktu pārņemta.
Dalība NATO, tāpat kā Eiropas Savienībā, dotu arī būtisku atbalstu demokratizācijas un ekonomikas modernizācijas procesiem.
NATO dalībvalstis
1994. gadā ar uzsākto programmu „Partnerattiecības mieram”, tika pieļauts, ka tās dalībvalstis nākotnē varētu kļūt par pilntiesīgām organizācijas dalībniecēm. 1997. g. NATO oficiāli uzaicināja Poliju, Čehiju un Ungāriju kļūt par organizācijas dalībvalstīm. Tās organizācijā tika uzņemtas valstu vadītāju sanāksmē Vašingtonā 1999.g. 23. – 25. aprīlī. Pirmie jauno dalībvalstu dalības gadi organizācijā parādīja, ka to integrācijas izmaksas nav tik augstas, kā tika prognozēts. Taču šīs valstis sastapās ar grūtībām, reformējot savus bruņotos spēkus, piemēram, nodrošinot civilo kontroli pār tiem.
Būtisks šķērslis bija Krievijas pretestība. Krievijas politiķi daudzkārt ir izteikušies par to, ka NATO ir „aukstā kara” laika organizācija, kura nav nepieciešama jaunajos apstākļos. Arī NATO paplašināšanās austrumu virzienā tika uztverta kā vēršanās pret Krievijas interesēm. Bija skaidrs, ka Eiropas drošība nav iespējama, ja Krievija nesadarbosies ar NATO un tās dalībvalstīm. NATO nonāca sarežģītā situācijā, jo nevarēja atstumt ne Viduseiropas un Baltijas valstis, ne arī Krieviju.
Svarīgi!
1997. gadā tika noslēgts NATO un Krievijas Pamatakts, kurš paredzēja, ka abas puses sadarbosies, veidojot pastāvīgu padomi, kuras ietvaros tiks apspriesti drošības jautājumi.
Krievija apņēmās neiebilst pret organizācijas paplašināšanos austrumu virzienā, vienlaikus NATO apsolīja, ka jaunajās dalībvalstīs netiks izvietoti kodolieroči un citu dalībvalstu karavīri. Tomēr Pamataktā paredzētā padome nepaspēja īsti sākt sadarboties, kad Krievijas un NATO attiecības pasliktinājās 1999. gada Kosovas krīzes (etniska un politiska krīze Dienvidslāvijas savienotās republikas provincē) dēļ. Faktiski tika pārtraukta abpusēja sadarbība. Tā kā bija nepieciešams konsultēties par sadarbību cīņā par „Alkaidas” teroristiem, 2002. gada maijā tika atsākta sadarbība jaunas NATO un Krievijas padomes ietvaros.
Par NATO stabilitāti un ietekmi liecina arī tas, ka nodomu ar laiku kļūt par NATO dalībvalsti iz izteikusi arī Ukraina. Kaut gan Krievija joprojām turpināja iebilst pret Baltijas valstu dalību NATO, tās politiķi un vadība atzina, ka nespēj aizkavēt šo procesu. Turpinoties NATO paplašināšanās procesam, 2002. gada novembrī oficiālu uzaicinājumu pievienoties organizācijai saņēma Baltijas valstis, kā arī Bulgārija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija.
2004. gada 29. aprīlī Latvija tika uzņemta NATO.
2023. gada janvārī NATO ir jau 30 dalībvalstis — ASV, Kanāda, Turcija un 27 Eiropas valstis.