Teorija

Postindustriālā un postmodernā sabiedrība

Postindustriālās sabiedrības jēdziens tika izstrādāts 60. gados, lai raksturotu kvalitatīvās un kvantitatīvās izmaiņas, kas bija notikušas rūpnieciski attīstītajās valstīs kopš II pasaules kara.
Postindustriālāsabiedrība jeb tehnotronā sabiedrība. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji.  Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finanšu, bet gan intelektuālais kapitāls.
Ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju sabiedrības modeļu teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells.
 
hfhfh.jpg
 
Postindustriālo sabiedrību raksturo  uz zinātni balstītu tehnoloģiju strauja attīstība. Līdz ar datoru parādīšanos informācijas uzkrāšana, glabāšana un apstrādi ir kļuvusi par galveno ražošanas nozari, bet zinātne – par ražošanas sastāvdaļu. Rezultātā strauji pieaudzis universitāšu un augstskolu skaits. Arvien pieaug pieprasījums pēc speciālistiem ar teorētiskām zināšanām. Informācijas tehnoloģiju attīstība ir izraisījusi visai būtiskas darba rakstura izmaiņas (lielāku izplatību gūst dažādas īstermiņa vai ierobežota termiņa nodarbinātības formas, darbs ar mainīgu ilgumu, mājās, nevis birojā). Daudzi uzskata, ka mūsdienu tehnoloģiskā revolūcija ir revolucionārs apvērsums cilvēku attīstībā. Tas ir pielīdzināms „neolītiskajai revolūcijai”. Par dominējošo tautsaimniecības jomu nodarbināto skaita ziņā ir kļuvusi pakalpojumu sniegšana, savukārt strauji samazinājies lauksaimniecībā un rūpniecībā nodarbināto skaits.
 
img6.jpg
Postindustriālās sabiedrības lielpilsēta - Frankfurte pie Mainas
 
80. un īpaši 90. gados diskusijas par attīstīto rūpniecisko valstu sabiedrības iezīmēm un tās attīstību nākotnē norisinājās postmodernās sabiedrības koncepcijas ietvaros.
Tajā lielāka nozīme tika piešķirta  nevis tehniskajiem un ekonomiskajiem, bet gan politiskajiem un kultūras faktoriem, kuri nosaka atšķirību starp tā saucamo moderno sabiedrību un tagadējo (postmoderno) sabiedrību.
 
Postmoderno sabiedrību var raksturot kā tehnoloģiski komplicētu sabiedrību:
  1. kura attīstās ļoti ātri;
  2. kurā ir pieejams milzīgs informācijas daudzums;
  3. kurā valda patēriņa kults un masu saziņas līdzekļu radītie priekšstati.
 
Informācijas un materiālo labumu masveida patēriņš veicina populismu (politiskā pozīcija vai retorikas stils, kura izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti) daudzās jomās. Televīzijas, videofilmu, datorspēļu rezultātā izzūd robeža starp realitāti un virtuālo pasauli.
 
Šajā pasaulē ideoloģija, progress un citi tamlīdzīgi jēdzieni zaudē savu nozīmi. Cilvēkus interesē nevis lieli mērķi un nākotnes vīzijas, bet gan savu vajadzību, vēlmju un iedomu apmierināšana.
 
Postmodernās sabiedrības raksturīga iezīme ir atgriešanās no lielākām sabiedrības formām pie mazākām. Mazinās valsts loma, bet pieaug vietējo pašvaldību, reģionālo kultūru u.tml. nozīme. Izplatās neformālāka darba organizācija, decentralizēta uzņēmumu un valsts pārvalde, samazinās birokrātijas loma, jo datori var veikt daudzus šabloniskus darbus.
 
Taču postindustriālās un postmodernās sabiedrības koncepcijas kritiķi uzskata, ka nevar runāt par kādu īpašu „post” sabiedrību, jo mūsdienu sabiedrība ir tikai industriālās sabiedrības likumsakarīgs attīstības posms.
Arvien biežāk tiek lietots jēdziens informācijas sabiedrība. Ar to tiek raksturota sabiedrība, kurā materiālo labumu un pakalpojumu ražošanā un sadalē arvien lielāku nozīmi iegūst informācijas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki uzskata, ka tās veido jaunu sociālo sabiedrības sadalījumu (tādi, kuriem ir pieejami datori, internets un nepieciešamās prasmes, un tādi, kuriem šādu iespēju nav), kā arī sadala pasauli valstīs ar augsti attīstītām un vāji attīstītām informācijas tehnoloģijām.
 
Atsauce:
http://www.316.lv/images/Personal%20Computer%20logo.jpg
http://www.visapasaule.lv/gallery/FrankfurtamMain/img6.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.