Teorija

Eiropas integrācijas procesi

1992. gadā Māstrihtā tika parakstīts Eiropas Savienības līgums (Māstrihtas līgums).
Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība, kas darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata.
To veido suverēnas valstis, kuras brīvprātīgi ir piekritušas apvienot vai saskaņoti veidot  vairākas jomas, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par nacionālās valsts tiesībām – robežu kontroli, tirdzniecības politiku, valūtu, likumdošanu.
 
Šengenas vienošanās, kas stājās spēkā 1995. gada martā, atcēla personu un preču kontroli starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuras ir parakstījušas šo vienošanos. Tas bija noslēdzošais posms vienota iekšējā tirgus izveidošanā.
 
eu_flag.jpg
ES karogs
 
Pēc tam sekoja nākamais posms – ekonomiskās un valūtas savienības veidošana. Jau 1997. gadā tika nodibināta Eiropas Valūtas sistēma, kura paredzēja saskaņotu Eiropas valūtas politiku, inflācijas kontroli un cīņu pret ārējā tirgus svārstību izraisītām krīzēm.
Svarīgi!
2002. g. kā vienīgo maksāšanas līdzekli Eiropas Savienībā ieviesa vienotu valūtu – eiro.
No tās gan, vismaz pagaidām, atteikušās – Dānija, Lielbritānija un Zviedrija.
 
Praktiski vienlaikus ar Eiropas Savienības izveidošanos aktuāls kļuva jautājums par tās paplašināšanos.
  
1995. gadā par ES dalībvalstīm kļuva Austrija, Somija un Zviedrija. Šo valstu iestāšanās nesagādāja grūtības, jo tās demokrātiskas un ekonomiski augsti attīstītas valstis. Taču sarežģītāku problēmu radīja Viduseiropas postkomunistisko valstu – Čehijas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas izteiktā vēlēšanās iestāties Eiropas Savienībā. Tām drīz vien pievienojās Baltijas valstis, Slovēnija un vēlāk arī citas Viduseiropas un Austrumeiropas postkomunistiskās valstis.
 
1993. gadā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās, ka paplašināšanās notiks.
 
Lai noteiktu kandidātvalstu atbilstību dalībvalstu statusam, pirmo reizi ES pastāvēšanas vēsturē tika izvirzīti dalības kritēriji (t.s. Kopenhāgenas kritēriji):
  1. politiskā demokrātija,
  2. funkcionējoša tirgus ekonomika, kas ir spējīga darboties Eiropas vienotā tirgus ietvaros,
  3. cilvēktiesību ievērošana.
 
1994. gadā arī Baltijas valstis parakstīja asociācijas līgumus, kuri stājās spēkā 1995. gadā.
 
1997. gada jūlijā Eiropas Komisija publicēja dokumentu „Agenda 2000”. Tajā bija izklāstīta Eiropas Savienības paplašināšanas stratēģija. Ziņojumā bija ieteikts uzsākt iestāšanās sarunas ar Ungāriju, Poliju, Igauniju, Čehiju, Slovēniju un Maltu. Latvijas un Lietuvas gadījumā tika atzīts, ka tās pietiekami sagatavotas t.s. Kopenhāgenas politisko kritēriju ziņā, taču ekonomikas konkurētspēja ir nepietiekama.
 
1999. gadā Eiropas Savienība nolēma uzsākt iestāšanās sarunas ar pārējām kandidātvalstīm, arī Lietuvu un Latviju.
 
1997. gadā tika parakstīts Amsterdamas līgums, kurš papildināja Romas un Māstrihtas līgumus jautājumos par Ekonomikas un monetārās savienības izveidošanu, kopīgas robežas izveidi, sadarbību tieslietās, sociālo jautājumu un drošības jautājumu risināšanā. Tomēr Amsterdamas līgums neatrisināja sāpīgāko jautājumu – sagatavo Eiropas Savienības institūcijas drošībai pēc vairāku jaunu valstu uzņemšanas.
 
Šīs problēmas tika atrisinātas 2000. gada decembrī parakstītajā Nicas līgumā, kurš noteica jaunus dalībvalstu balsu sadalījuma principus Eiropas Savienības institūcijās, kā arī paplašināja to jomu skaitu, kurās lēmumi var tikt pieņemti ar balsu vairākumu.
 
Sarunās ar jaunajām kandidātvalstīm visgrūtāk bija panākt vienošanos lauksaimniecības jomā. Pārtikas produktu realizācija un ražošana izraisīja visvairāk pretrunu arī Eiropas dalībvalstu vidū. Daudz tika kritizēta Kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kuras uzdevums ir veicināt lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Tādēļ zemnieki, kas ražo intensīvāk un vairāk produkcijas, saņem lielākas subsīdijas. Savukārt tas nozīmē, ka nav ekonomiski izdevīgi ražot ekoloģiski tīru pārtiku. Turklāt pārtikas cenas patērētājiem ir ļoti augstas. Eiropas Savienības tirgos nespēj ielauzties citas valstis, kuras nespēj subsidēt savus ražotājus.
 
asdasdsa.jpg
 
2002. gada decembrī uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā saņēma Baltijas valstis, kā arī Čehija, Polija, Slovākija, Ungārija, Kipra un Malta.
 
sSASDsa.jpg
ES valstis
 
90. gados plaši diskutēja par to, kādai ir jābūt Eiropas Savienības lomai Eiropas drošības sistēmā. Bipolārās pasaules kārtības sabrukums izraisīja bailes, ka Eiropā varētu atjaunoties tāda pati lielvalstu konfrontācija kā pirms II pasaules kara.
 
ES ir visai sarežģīti izstrādāt kopīgu viedokli ārpolitiskos un drošības jautājumos, jo ir nepieciešama visu dalībvalstu viedokļu saskaņošana, kas ne vienmēr izdodas.
 
Taču vienlaikus Eiropas Savienības ekonomiskā un politiskā ietekme pieaug, un eiropieši uzstāj uz to, ka ASV ir jārēķinās ar Eiropas valstu nostāju un interesēm. Turklāt pēc „aukstā kara” eiropieši vairs tik lielā mērā nav atkarīgi no ASV militārā spēka. 90. gadu sākumā Eiropas valstis izrādījās nesagatavotas lokāliem kariem Eiropā un miera uzturēšanas operācijā tajos, jo „aukstā kara” laikā tās gatavojās liela mēroga konfliktam, PSRS agresijas atvairīšanai. Tomēr Eiropas valstu militārais potenciāls un spēja darboties kopīgi pieaug, tādējādi var sagaidīt, ka mazināsies arī atkarība no ASV.
 
Atsauce:
http://www.ekonomika.lv/wp-content/uploads/2010/09/eu_flag.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:EU27-2008_European_Union_map.svg
http://dieta24.files.wordpress.com/2010/01/picture-6.png
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.