Teorija

Globālās vides un cilvēces attīstības problēmas
80. un 90. gados parādījās arvien vairāk faktu, kas liecināja, ka cilvēka ietekme uz apkārtējo vidi rada sekas, kurām ir globāls un iespējams pat neatgriezenisks raksturs. Turpmāk tās var apdraudēt cilvēces pastāvēšanu. Šo problēmu risināšanās ir jāpiedalās visām pasaules valstīm. „Aukstā kara” beigas padarīja iespējamu efektīvu sadarbību vides attīstībā pasaules mērogā. 1992. gadā Riodežaneiro notika ANO konference par vidi un attīstību, kurā piedalījās 172 valstis. Konferencē tika parakstīta deklarācija par globālās ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Tomēr pieņemto lēmumu īstenošana izrādījās sarežģīta un radīja domstarpības.
 
Ozonaslanis.jpg
 
20. gs. 80. gados zinātnieki pirmo reizi atklāja, ka Zemes atmosfērā esošais ozona slānis, kurš aizsargā planētu no Saules radiācijas, dažviet ir kļuvis ļoti plāns. Sākumā tā saucamais ozona caurums tika atklāts virs Antarktīdas, bet 90. gadu sākumā arī virs Arktikas. Tiek uzskatīts, ka ozona cauruma rašanos rada freona un citu hlora savienojumus saturošu gāzu izplūšana atmosfērā. 1985. gadā tika pieņemta konvencija par ozona slāņa aizsardzību. Valstis, kuras to parakstīja, apņēmās samazināt hlora savienojumu lietošanu.
 
Vēl viena globāla mēroga problēma ir ogļskābās gāzes un citu gāzu izplūde atmosfērā. Tā izraisa tā saucamo siltumnīcas efektu, gada vidējās temperatūras paaugstināšanos uz planētas.
 
Rezultātā paātrināti kūst mūžīgie sniegi un ledāji gan kalnos, gan Antarktīdā un Arktikā. Šīs process jau tuvākā nākotnē var izraisīt būtiskas klimatiskas pārmaiņas uz Zemes – ūdens līmeņa paaugstināšanos Pasaules okeānā, līdz ar to daudzu salu un piekrastes rajonu applūšanu, sausumu vienos rajonos, bet pārmērīgus nokrišņus citos.
 
2.jpg 
 
Lielāko daļu atmosfēras piesārņojumu dod koksnes, akmeņogļu un naftas produktu izmantošana par kurināmo, kā arī automobiļu degviela. Lai gan koksnes un akmeņogļu īpatsvars visos enerģijas avotos pēdējā pusgadsimtā ir ievērojami samazinājies, īpaši – ekonomiski attīstītajās valstīs, tomēr kopējais ražošanas, kā arī automašīnu skaita pieaugums visā pasaulē palielina atmosfēras piesārņojumu. Tiek apgalvots, ka 2020. gadā Ķīna un Indija radīs vairāk ogļskābās gāzes nekā ASV un Eiropa kopā. Relatīvi mazāk piesārņojumu izraisa dabasgāze, taču tās krājumi ir ierobežoti.
 
Elektroenerģijas ražošanā zināmu ieguldījumu varētu dot hidroelektrostaciju celtniecība. Vistīrākais elektroenerģijas ieguves veids no gaisa piesārņojuma samazināšanas viedokļa ir atomelektrostacijas, taču pēc avārijām Černobiļas AES un Ziemeļamerikā, Japānā un Eiropā sabiedriskā doma attīstītajās valstīs ir negatīvi noskaņota pret atomenerģijas izmantošanu.
Svarīgi!
1997. gadā parakstītais Kioto protokols paredz, ka 2008. – 2012. g. gāzu kopējais izmešu daudzums atmosfērā, kas izraisa „siltumnīcas efektu”, tiks samazināts vismaz par 5% salīdzinājumā ar 1990. g. līmeni.
Protokola dalībvalstīm tiek noteikti izmešu limiti, kā arī sodi par saistību neievērošanu. Tomēr šo pasākumu īstenošana ir apdraudēta, jo 2001. gadā ASV paziņoja, ka neratificēs protokolu tāpēc, kas tas negatīvi ietekmēs ASV ekonomiku.
 
Vēl viena nopietna problēma ir neatjaunojamo energoresursu – dabasgāzes, akmeņogļu, naftas iespējamā izsīkšana. Daudzos pasaules rajonos arvien nopietnāka problēma kļūst ūdens trūkums.
 
Slimības
Globalizācija būtiski ietekmē arī slimību izplatību. 20. gadsimtā tika gūti nopietni panākumi cīņā ar daudzām slimībām. Vispārējās vakcinācijas, kā arī antibiotiku izmantošanas rezultātā visā pasaulē tika izskaustas bakas un stipri ierobežota citu infekciju slimību izplatība. Bija arī slimību izraisītāji, kas spēja izstrādāt imunitāti pret antibiotikām, tāpēc 80. – 90. gados pieauga saslimstība ar tuberkulozi.
 
Ir parādījušās slimības, kas agrāk, iespējams, bija sastopamas tikai nelielā areālā, bet mūsdienās dēļ mobilā dzīvesveida izplatās visā pasaulē.
Svarīgi!
Pagaidām neārstējama ir AIDS slimība jeb iegūtā imūndeficīta sindroms, kurš izplatās gan seksuālo kontaktu ceļā, gan arī ar asinīm intravenozo infekciju un iedzimtības ceļā.
Pirmoreiz AIDS slimības pastāvēšana tika konstatēta 80. gadu sākumā. Kopš tā laika no AIDS miruši aptuveni 24 miljoni cilvēku un inficējušies 40 milj. Visvairāk slimo un inficēto ir Centrālāfrikā un  Dienvidāfrikā (vissmagākais stāvoklis ir Botsvānā, kur inficējušies 39% pieaugušo), kā arī Dienvidaustrumu Āzijā.
 
Sakarā ar narkomānijas pieaugumu inficēto skaits 21. gs. strauji pieaug Austrumeiropas, arī Baltijas valstīs, kaut gan šī reģiona valstīm līdz 90. gadu vidum izdevās izvairīties no slimības uzliesmojuma.
 
aids-ribbon.jpg
“Sarkanā lentīte” - solidaritātes simbols cilvēkiem, kurus skārusi HIV/AIDS problēma. Kā simbolu pret HIV/AIDS to nēsā cilvēki Amerikā, Eiropā – visā pasaulē.
 
Atsauce:
http://img.rating.lv/news/Ozonaslanis.jpg
http://unity.lv/newsimgs/303/911/303911/main/2.jpg
http://civilrightsandwrongs.files.wordpress.com/2009/12/aids-ribbon.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.