Postkomunistisko valstu attīstība
Pēc sava stāvokļa „aukstā kara” laikā postkomunistiskās valstis veido vairākas grupas:
- postpadomju valstis – bijušās Padomju Savienības republikas – Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Azerbaidžāna, Armēnija, Gruzija, Turkmenistāna, Tadžikistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Latvija, Lietuva un Igaunija;
- Varšavas līguma valstis, kuras formāli bija neatkarīgas, taču patiesībā bija PSRS satelītvalstis – Čehija, Slovākija (abas valstis izveidojās 1992. gadā, mierīgā ceļā sadaloties Čehoslovākijai), Polija, Ungārija, Bulgārija un Rumānija;
- Albānija un valstis, kas izveidojās, sabrūkot Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai(Dienvidslāvija ir Serbijas un Melnkalnes federācija; Slovēnija; Horvātija; Bosnija un Hercegovina; Maķedonija).
Lielāko daļu no postpadomju valstīm bieži vien dēvē par jaunajām neatkarīgajām valstīm, jo tās vai nu nekad nav bijušas neatkarīgas, vai arī to neatkarīgais valstiskums 20. gadsimtā ir pastāvējis neilgu laiku un nav bijis starptautiski atzīts. Par jaunajām neatkarīgajām valstīm nevar uzskatīt Baltijas valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju, jo tās atjaunoja valstiskumu, kas bija zaudēts PSRS okupācijas rezultātā, kā arī Krieviju, jo tā ir deklarējusi sevi kā PSRS un Krievijas impērijas mantinieci, tomēr ne vienmēr uzņemas no tā izrietošās tiesiskās saistības.
Baltijas valstis
90. gadu sākumā nereti bijušās „otrās pasaules” valstis tika pielīdzinātas „trešajai pasaulei”, ņemot vērā to, ka daudzās labklājības līmenis ir zems.
Postkomunistiskajām valstīm piemīt vairākas iezīmes, kas raksturīgas attīstītajām valstīm:
- augsts vispārējais iedzīvotāju izglītības un kvalifikācijas līmenis;
- labi attīstīta izglītības sistēma un zinātne;
- patēriņa modelis – prasības pēc zināma sadzīves komforta līmeņa - ne tikai pilsētās, bet arī laikos līdzīgs augsti attīstītām urbanizētām valstīm;
- zema dzimstība, gados vecu iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās;
- labi attīstīta valsts pārvaldes sistēma;
- izglītota un kompetenta ierēdniecība;
- augsta urbanizācijas (migrācijas dēļ palielinās pilsētas un to tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvars un samazinās ar lauksaimniecību saistīto iedzīvotāju skaits) pakāpe;
- lielākā iedzīvotāju daļa – pilsētnieki;
- ekonomikā labi attīstīta rūpniecība;
- izveidota sociālās nodrošināšanas un apdrošināšanas sistēma, kā arī sakārtota veselības aizsardzība.
Pāreja uz demokrātiju un tirgus ekonomiku postkomunistiskajās valstīs nebija ne viegla, ne ātra. Tā radīja grūtības pat Austrumvācijā, kurā Rietumvācija iepludināja milzīgus finansiālos līdzekļus. 90. gados šīs valstis sauca arī par „pārejas valstīm” vai „pārejas ekonomikām”, ar to saprotot pārejas procesu no valsts regulētas ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku un no komunistiskā totalitārisma vai autoritārisma uz politisku demokrātiju.
Visas postkomunistiskas valstis sastapās ar ekonomiskām grūtībām. Bija jāveic strukturāla ekonomikas pārveidošana – privatizācija (valsts vai sabiedriskā īpašuma nodošana (pārņemšana) privātīpašumā), enerģijas sektora un infrastruktūras izmaiņas, pāreja no valsts subsidētas un komunālās saimniecības uz iedzīvotāju pilnīgi vai daļēji apmaksātiem pakalpojumiem, bija jāreformē arī pensija un sociālo pabalstu sistēma.
Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds uzstāja, lai tiktu realizēta ekonomiskā stratēģija, ko īstenoja jaunattīstības valstīs:
- izdevumu samazināšana sociālajiem mērķiem, valsts pārvaldei un subsīdijām,
- nodokļu palielināšana,
- valsts īpašumā esošo uzņēmumu privatizācija,
- atteikšanās no valsts kontroles cenu jomā,
- brīva nacionālās valūtas kursa ieviešana,
- cīņa pret inflāciju un importa muitas tarifa samazināšanu.
90. gadu pirmajā pusē iekšzemes kopprodukts visās postkomunistiskajās valstīs bija mazāks nekā 1989. gadā. Viduseiropas un Baltijas valstīm 90. gadu otrajā pusē izdevās šo lejupslīdi pārvarēt, bet, piemēram, Moldova un Albānija pašreiz ir nabadzīgākās valstis Eiropā.
Vairums postpadomju valstu pie varas palika vecā komunistiskā elite, kas psiholoģiski nebija gatava straujām pārmaiņām. Arī sabiedrībā pastāvēja nopietna opozīcija kapitālismam un privātīpašumam. Postpadomju valstīs nebija pilnībā izmantojama arī Viduseiropas un Baltijas valstu pieredze, jo kultūrvēsturiskās attīstības mantojums bija visai atšķirīgs – vairumā postpadomju valstu bija vāji attīstīta pilsoniskā sabiedrība un tās institūcijas. To trūkums bija lielākais šķērslis arī sekmīgu ekonomisko reformu veikšanai.
Vairums postpadomju valstu pie varas palika vecā komunistiskā elite, kas psiholoģiski nebija gatava straujām pārmaiņām. Arī sabiedrībā pastāvēja nopietna opozīcija kapitālismam un privātīpašumam. Postpadomju valstīs nebija pilnībā izmantojama arī Viduseiropas un Baltijas valstu pieredze, jo kultūrvēsturiskās attīstības mantojums bija visai atšķirīgs – vairumā postpadomju valstu bija vāji attīstīta pilsoniskā sabiedrība un tās institūcijas. To trūkums bija lielākais šķērslis arī sekmīgu ekonomisko reformu veikšanai.
Pārejas procesa sekmes Viduseiropas un Baltijas valstīs noteica arī tas, ka tās jau 90. gadu pirmajā pusē skaidri izvirzīja ārpolitiskās stratēģijas prioritātes – integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Lai gan šo organizāciju izvirzītās prasības dalībai tajās ne vienmēr bija viegli izpildāmas un nereti izraisīja pretestību, tās tomēr bija svarīgs stimuls pārkārtojumiem.