Teorija

II pasaules kara laikā ASV un PSRS cīnījās vienā frontē pret nacistisko Vāciju un tās sabiedrotajiem. Tomēr jau kara beigu posmā antihitleriskās koalīcijas (valstu un tautu savienība cīņai pret Vācijas, Itālijas, Japānas bloku II pasaules karā) lielvalstu attiecības sāka pasliktināties. To saasināšanos izraisīja Maskavas rīcība Austrumeiropā (tā darīja visu, lai nepieļautu šo valstu demokrātisku attīstību).
 
Rietumeiropā pieauga Maskavas ietekme, bet ASV nevēlējās pieļaut, ka arī tur nostiprinās komunisms. Savukārt PSRS kā totalitāra valsts negribēja samierināties ar demokrātiju un baidījās no ASV saimnieciskā pārākuma.
 
Atšķirīgas bija ASV un PSRS saimnieciskās un sabiedriskās sistēmas, priekšstati par Eiropas nākotni, kā arī politisko un ekonomisko attīstību pasaulē pēc kara. 
 
zzzz.jpg
Militāri politiskie bloki pasaulē pēc II pasaules kara
1946. gada 9. februārī  J. Staļins Maskavā izteicās, ka jauns karš ir neizbēgams. Mazliet vēlāk britu politiķis V. Čerčils,  uzstādamies ASV pilsētā Fultonā, izveidojušos situāciju raksturoja kā dzelzs priekškara nolaišanos pār Eiropu. Čērčils uzskatīja, ka, lai dotu pretsparu PSRS un aizsargātu demokrātiju, ir nepieciešama ASV un Lielbritānijas cieša sadarbība.
 
Dzelzs priekškars – Aukstā kara simboliskā robeža Eiropā starp kapitālistiskajiem Rietumiem un komunistiskajiem Austrumiem.
 
bbbb.jpg
2.jpg
Dzelzs priekškars Eiropā
 
Trūmena doktrīna un Māršala plāns
Kad PSRS bija nostiprinājusi savas pozīcijas Austrumeiropā, tā izdarīja spiedienu uz Turciju un Grieķiju. 1947. gada martā ASV prezidents Harijs Trūmens griezās pie ASV Kongresa ar ieteikumiem sniegt Grieķijai un Turcijai ekonomisku un militāru palīdzību. Tā radās Trūmena doktrīna.
Svarīgi!
Trūmena doktrīna bija principu kopums, politiska nostāja, kas pamatoja vispusīgas palīdzības sniegšanu valstīm, kuras cīnījās pret komunistu ekspansiju.
Nākamais pasākums Trūmena doktrīnas ietvaros bija Māršala plāns.
 
200px-Harry-s-truman-58-766-09.jpg
H. Trūmens
 
marshall-1.jpg
Dž. Māršals
 
Svarīgi!
Maršala plāns (oficiāli Eiropas atgūšanās programma), bija Amerikas Savienoto Valstu izstrādāts plāns vairāku Eiropas valstu atbalstam pēc Otrā pasaules kara.
ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals ierosināja izveidot ASV ekonomiskās palīdzības programmu nekomunistisko Eiropas valstu atjaunošanai.
 
1948. gadā ASV kongress akceptēja Maršala plānu. Šī plāna noteikumus pieņēma 16 Eiropas valstis, vēlāk arī Rietumvācija.
No 1948. gada līdz 1952. gadam ASV sniedza palīdzību 16 Eiropas valstīm gandrīz 13 miljardu dolāru apmērā. Šīs valstis kļuva par ASV tirdzniecības un ekonomiskajiem partneriem. PSRS šajā programmā atteicās piedalīties un piespieda atteikties arī Austrumeiropas valstis (izņemot Dienvidslāviju). PSRS uzskatīja, ka ar šo plānu ASV grib panākt ekonomisko kundzību Eiropā.
 
Aukstā kara cēloņi
Pastāv dažādi uzskati par tā cēloņiem:
  1. ASV vēlējās „savaldīt komunismu” un gūt labumu no uzvaras karā, kā arī stabilizēt pasaules tirgu, iesaistot tajā visu Eiropu.
  2. PSRS agresija Viduseiropā un Austrumeiropā aktivizēja demokrātisko valstu pūliņus dot pretsparu Maskavas centieniem;
  3. Sadursme bija neizbēgama, jo ASV un PSRS sabiedriskās sistēmas bija pretējas un nesavienojamas.
 
Austrumu un Rietumu pretrunas
Austrumu un Rietumu savstarpējās pretrunas izpaudās kā:
  1. bruņošanās sacensības, īpaši – atomieroču, bioloģisko un ķīmisko ieroču jomā;
  2. ideoloģiskā cīņa – demokrātijas un totalitārisma pretrunas;
  3. cīņa par ietekmi Eiropā un citos pasaules reģionos;
  4. vēlme vājināt pretinieka ekonomiskās pozīcijas.
 
Abām pusēm bija jārēķinās ar to, ka nākamajā pasaules karā kodolieroču pielietošana nozīmēja civilizācijas beigas.
 
Aukstajam karam bija raksturīga spiegošana, krīzes, konfliktsituācijas, bruņošanās drudzis un ienaidnieka tēla radīšana. Savstarpējā neuzticība apgrūtināja sadarbību jomās, kur tā bija iespējama, piemēram, tirdzniecībā, izglītībā, kultūra un sportā.
 
NATO
NATO – Ziemeļatlantijas līguma organizācija, ko 1949. gadā izveidoja 10 Eiropas valstis (Francija, Lielbritānija, Itālija, Portugāle, Dānija, Islande, Luksemburga, Beļģija, Nīderlande, Norvēģija), ASV un Kanāda. Vēlāk pievienojās Turcija, Grieķija, VFR u.c. valstis.
NSTO.jpg
NATO valstis
 
NATO bija kā pretspars PSRS pēc tam, kad tā bija nodibinājusi komunistisko režīmu Austrumeiropā un Centrāleiropā, sadalījusi Vāciju, nodibinājusi SEPP (prokomunistisko valstu Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome) un paziņojusi par kodolieroču izgudrošanu.
 
NATO tika izveidots kā kolektīvās aizsardzības organizācija, kam ar savstarpējo garantiju palīdzību jānodrošina stabilas starpvalstu attiecības, iesaistot arī ASV Eiropas jautājumu risināšanā.
 
Tika izveidoti apvienotie bruņotie spēki, kurus komandēja amerikāņu ģenerālis D. Eizenhauers.
 
Varšavas līgums
Kad 1949. gadā tika likts pamats Ziemeļatlantijas savienībai - NATO, PSRS uz to reaģēja, 1955. gadā noslēdzot Varšavas līgumu. Ideoloģiskā cīņa un bruņošanās sacensības ietekmēja ne tikai abas lielvalstis un to sabiedrotos, bet arī valstis, kas nebija blokos.
Varšavaslīgums – 1955. gadā Varšavā parakstīts līgums starp PSRS, Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju, VDR un Albāniju (līdz 1968.g.) par militāri politiskas savienības izveidošanu.
Šis līgums vēl vairāk pastiprināja Austrumu bloka valstu integrāciju un ierobežoja politisko un militāro patstāvību.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001, 110., 111. lpp.
http://static.newworldencyclopedia.org/thumb/0/00/Harry-s-truman-58-766-09.jpg/200px-Harry-s-truman-58-766-09.jpg
http://poopdeck90210.com/ww2his/images/marshall-1.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/NATO
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.