Trešais jaunais būvmateriāls - dzelzsbetons - kļuva populārs arhitektu un celtnieku aprindās 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.
Jau Senajā Romā kā būvmateriāls tika lietots betons, bet - tikai kā saistmateriāls ķieģeļceltniecībā. Turpretī 19. gadsimta būvnieki to lēja formās un iegūtās detaļas izmantoja ēkas būvķermeņa veidošanā.
Dzelzsbetons radās 1868. gadā, kad franču dārznieks Ž. Monjē izmantoja dzelzs tīklu par karkasu betona puķupodiem. Šo metodi - saistīt dzelzs karkasu ar betonu ēku celtniecībai sāka izmantot 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, bet tikai 20. gadsimta sākumā tika atklātas materiāla mākslinieciskās iespējas.
Attēlā: Franču inženiera un arhitekta Ogista Perē1903. gadā celtaisdzīvokļu īres nams Franklina ielā Parīzē
Tajā pirmo reizi netika aizsegti dzelzsbetona veidotie būvelementi - tie veidoja iespaidīgu ēkas fasādi - dzelzsbetons veidoja dekoratīvus, izteiksmīgus ritmus.
Attēlā: 1905. gadā Ogista Perē būvētā garāžas ēka Pontjē ielā Parīzē
Tā vizuālo iespaidīgumu panāk, tieši pateicoties dzelzsbetona būvelementu izteiksmīgumam - to var panākt, izmantojot tieši šī materiāla iespējas.
Tomēr šādi būvētu celtņu skaits vēl nebija liels. Jaunie arhitekti centās atteikties no dominējošās vēsturisko stilu (historisma) ietekmes, par galveno radošo kritēriju arhitektūrā izvirzot tās lietderību - funkciju, nevis greznību, kā tas bija vēsturisko stilu gadījumā.
Attēlā: Ziemeļblāzmas pils Rīgā, būvēta 1913. gadā; uzņēmēja A. Dombrovska sponsorētā kultūras pils bija pirmā dzelzsbetona ēka, kas uzbūvēta Latvijas teritorijā
Taču 20. gadsimta sākumā vairums arhitektu turpināja darbu tradicionālajā - historisma stilā, tikai nedaudzi arhitekti pievērsās jaunajām arhitektūras tendencēm.
Uzplaukumu dzlezsbetona pielietojums būvniecībā guva abu pasaules karu ietekmē, sevišķi - pēc Otrā pasaules kara, kad bija jāatjauno nopostītās pilsētas, cilvēki jānodrošina ar dzīvojamām telpām utml.