Dzelzi jau kopš antīkajiem laikiem izmantoja būvniecībā. Bet iepriekšējos laikmetos tam nebija būtiskas nozīmes - to izmantoja tikai detaļās, jo nebija iespējams iegūt augstas kvalitātes dzelzi. Sākot ar 18. gadsimtu, sākās rūpnieciska dzelzs apstrāde, tā uzlabojot tās kvalitāti, - čuguna ražošana.
Attēlā: Darbs tēraudlietuvē 19. gadsimtā
19. gadsimta otrajā pusē sāka plaši ražot augstas kvalitātes tēraudu - attīrīta čuguna un dzelzs savienojumu. Jau 18. gadsimta beigās no čuguna, bet īpaši plaši - 19. gadsimtā no tērauda sāka būvēt tiltus.
Viens no pirmajiem jaunās konstrukcijas tiltiem bija 1779. gadā uzceltais čuguna tilts pār Sevērnu Lielbritānijā. Čuguna daļas veidoja tilta pamatu - konstrukciju.
Līdzīgas konstrukcijas tiltu būvē tika izmantotas visā pasaulē.
Attēlā: 19. gadsimta astoņdesmitajos gados uzbūvētais dzelzs konstrukciju tilts Mičiganā ASV
Dzelzs izmantošana ne tikai pamata konstrukcijām, bet arī trošu izgatavošanai ļāva radīt piekaru tiltus.
Pirmais piekaru tilts Eiropā, būvēts 19. gadsimta sākumā, bija tilts pār Ronu Francijā. Konstrukciju viegluma un elegances dēļ piekaru tilti sāka aizstāt balstu tiltus.
Attēlā:Bruklinas piekaru tilts Ņujorkā, būvēts 19. gadsimta beigās
19. gadsimta sākumā dzelzs kļuva par svarīgu materiālu lielu celtņu pārsegumu veidošanā, piemēram, Parīzes Maizes tirgus kupolā. Bet arhitekti, ievērojot tradīciju - neatstāt atklātas pamata konstrukcijas, sākotnēji arī dzelzs konstrukcijas mēdza aizsegt ar citiem būvniecības materiāliem, ar dekoriem.
Tikai vēlāk tērauds kā interjera elements ieguva patstāvīgu nozīmi.
Attēlā:Parīzes Sv. Ženevjēvas bibliotēkas (būvēta 19. gs. vidū) lasītāju zāle, kur arhitekts Anrī Labrusts atstāja atklātas čuguna kolonnas, tā laužot tradīciju
Prasme radīt iespaidīgas konstrukcijas, izmantojot tikai jaunapgūto materiālu - dzelzi, visspilgtāk izpaudās inženiera Gistava Eifeļa uzceltajā 300 metrus augstajā tornī Parīzē ( būvēts 19.gadsimta astoņdesmitajos gados).
Attēlā: Eifeļa torņa konstrukcija veidota no fabrikā gatavotām standartizētām tērauda detaļām
Tornis faktiski ir būvēts kā ieejas vārti Francijas paviljonā starptautiskajai rūpniecības sasniegumu izstādei, kura norisinājās Parīzē. Pēc izstādes paviljonu nojauca, bet tā vārti palika, izraisot neviltotu parīziešu sašutumu.
Šādas konstrukcijas tā laika sabiedrība uztvēra kā neatbilstošas pilsētvidei - sabiedrība protestēja pret torni, prasīja to nojaukt.
Par Parīzes simbolu Eifeļa tornis kļuva tikai 20. gadsimta otrajā pusē.
No tāluma torņa iespaids nešķiet tik monstrozs, kāds ir tā tiešā tuvumā, - atrodoties blakus smagnējai tērauda masai.
Attēlā: Eifeļa torņa pakājē, atrodoties tam cieši blakus, cilvēka augums nesniedzas pat torņa pamatnes augstumā