Teorija

Svarīgi!
Vācijas apvienošanas rezultātā 1871.gadā izveidojās impērija, ko mēdz saukt par Otro impēriju jeb reihu.
(Pirmā impērija – Svētā Romas impērija (962-1806), kuru kopš 15. gs. beigām sauca – Vācu nācijas Svētā Romas impērija.)
 
Vācijas valsti veidoja 25 zemes. Saskaņā ar konstitūciju tā bija konstitucionālā monarhija.
 
Augstākā vara piederēja imperatoram, kas vienlaikus bija arī Prūsijas karalis. Viņš iecēla valdības vadītāju – kancleru un bija arī armijas un flotes virspavēlnieks. Kanclers bija atbildīgs tikai ķeizaram un vadīja ministru darbu.
 
Vācijas parlaments sastāvēja no:
  1. apakšpalātas – Reihstāga;
  2. augšpalātas – Savienības padomes jeb Bundesrāta.
 
Reihstāgu vēlēja tikai vīrieši no 25 gadu vecuma, izņemot karavīrus. Reihstāgs ierosināja jaunus likumus, bet tie stājās spēkā tikai pēc tam, kad tos apstiprināja Bundesrāts un ķeizars. Vācijā pastāvēja daudzpartiju sistēma.
 
19. gs. 80. gados Vācijā sākās saimnieciskais uzplaukums. Reinas apgabalā un Zāras baseinā bija bagāti dabas resursi, turklāt pēc uzvaras pār Franciju (1871) Vācija ieguva arī Lotringas dzelzsrūdas krājumus. No Francijas tika saņemta 5 miljardus franku liela kontribūcija.
  
Uzņēmumi iegādājās jaunāko tehniku. Strauji auga rūpnieciskās ražošanas tempi, īpaši militārajā rūpniecībā. 20. gs.sākumā Vācijā sevišķi attīstījās ķīmiskā un elektrotehniskā rūpniecība, automobiļu būve.
 
Tika palielināta un nostiprināta armija. Vācijā izsludināja plašu kara flotes būves programmu. Bruņojuma ražošanā viens no lielākajiem uzņēmumiem bija Frīdriha Krupa tēraudliešanas fabrikas. Veidojās lielas bankas.
 
Vācijā bija attīstīta zinātne. Piemēram, fiziķis Vilhelms Rentgens par rentgenstaru atklāšanu un pētīšanu 1901.gadā ieguva Nobela prēmiju fizikā. 1897. gada augustā vācu zinātnieks Fēlikss Hofmanis firmas „Bayer” laboratorijā izgatavoja aspirīnu, ko plaši lieto medicīnā arī mūsdienās.
 
Viens no svarīgākajiem jaunās valsts politikas uzdevumiem bija impērijas saliedēšana. Šajā jomā svarīga loma līdz pat 1890. gadam bija kancleram Oto fon Bismarkam.
 
sfca.jpg
O. fon Bismarks
 
Pret vācu zemju ciešāku vienotību iestājās katoļu baznīca, kam bija spēcīga ietekme valsts dienvidos. Kanclers centās mazināt tās lomu valstī. Īpaši enerģiski viņš vērsās pret kreisajām partijām. 1878.gadā tika aizliegta sociālistiskā prese un visas sociālistiskās biedrības. Taču sociāldemokrāti varēja darboties reihstāgā. Lai mazinātu vēlētāju atbalstu kreisajām partijām un augošās strādnieku kustības vērienu, pēc O. fon Bismarka ierosmes tika pieņemti likumi, kuri uzlaboja strādnieku dzīves apstākļus. Kanclers arī uzskatīja, ka vesels strādnieks būs nesalīdzināmi labs karavīrs.
 
No 1888. līdz 1918. gadam Vācijas ķeizars bija Vilhelms II. Nepilnus 30 gadus vecajam ķeizaram bija grūti saprasties ar 75 gadus veco kancleru, tādēļ O. Fon Bismarks bija spiests beigt savu ilggadējo valdības vadītāja karjeru.
 
DSC_6565.JPG
Vilhelms II
 
Ķeizars arvien vairāk centās lēmumus pieņemt pats, apejot reihstāgu, ministrus. Viņa laikā Vācija uzsāka atklātu cīņu par Vācijas ietekmi pasaulē. 1907. gadā tika uzsākta vācu kara flotes būve un izstrādāts militārais plāns cīņā ar Franciju un Krieviju.
 
Jau 1900. gadā kanclers Bernhards fon Bīlovs, runājot reihstāgā, teica: „Mēs necietīsim to, ka kāda liela ārvalsts, kāds svešzemju Jupiters teiks : „Neko nevar darīt, pasaule jau sadalīta! Mums visās pasaules daļās ir savas intereses. Mēs prasām Lielvācijas izveidošanu!”
 
Amerikāņu vēsturnieki par O. Fon Bismarka pret katoļu baznīcu vērsto politiku (1997)
 
Impērijas saliedēšanas vērienīgās kampaņas pirmais solis bija pretspars Romas Katoļu baznīcai, kas sākās 1872. gadā. Bismarka motīvi bija dēvējami par stipri nacionālistiskiem. Katoļu baznīcas darbībā viņš saskatīja draudus tikko radītās impērijas varai un politiskajai stabilitātei. Bismarks pirmām kārtām nosodīja katoļu priesteru atbalstu kustībai par savrupu valstu tiesībām Dienvidvācijā. Zināmas bažas viņam bija arī sakarā ar pāvesta izteikto apņemšanos iejaukties laicīgās lietās un 1870. gadā pieņemto dogmu par pāvesta nemaldīgumu. Laika posmā līdz 1875. gadam katoļu baznīcas pilnvaras tika būtiski ierobežotas. (..)
 
1874. gadā reihstāga vēlēšanās katoliskās partijas dabūja ceturto daļu no visām deputātu vietām. Tagad, labi apzinādamies, ka turpmākajiem lēmumiem būs nepieciešams katoļu akcepts, Bismarks izmantoja to, ka pāvesta krēslā sēdās miermīlīgāk noskaņotais pāvests Leons XIII, un izlīga ar Vatikānu un katolisko Centra partiju. 1886. gadā visi līdz tam pret katoļu baznīcu pieņemtie likumi bija vai nu aizmirsti, vai anulēti.
 
DSC_6564.JPG
Vācu karikatūra.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 280. - 281.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Oto_fon_Bismarks