19. gs. beigās Krievijā bija sākusies strauja industriālā attīstība. Eksporta apjoms no 1880. g. līdz 1913. gadam pieauga 7 reizes, bet imports – 5. Attīstījās ne tikai vecās rūpniecības nozares – tekstilrūpniecība un pārtikas rūpniecība, bet radās arī jaunas – naftas ieguve, ķīmiskā rūpniecība un mašīnbūve. Valstī sāka ieplūst ārzemju kapitāls.
Taču Krievijas ekonomiskā attīstība bija nevienmērīga. Blakus lielražošanai nozīmīga vieta bija zemnieku ražojumiem. Galvenā saimniecības nozare joprojām bija lauksaimniecība. Daļa muižnieku pielāgoja savas saimniecības tirgum un palielināja ražību, citi savus īpašumus vispār neapstrādāja.
Zemniekiem savukārt trūka zemes. Daudzi zemnieki devās uz pilsētām un papildināja strauji augošās strādnieku šķiras rindas. Citi devās uz pilsētu peļņā un ik pa laikam atgriezās mājās, lai nezaudētu tiesības uz piešķirto zemi un apdarītu nepieciešamos lauku darbus. Rūpnīcās darba diena vidēji ilga 12 – 14 stundas.
20. gs. sākumā Krievija joprojām bija absolūtā monarhija.
19. gs. 60. gados aizsāktās reformas netika turpinātas. Valstī nebija ne konstitūcijas, ne parlamenta. Nikolajs II (1894-1917) turpināja pārkrievošanas jeb rusifikācijas politiku, kuras mērķis bija krievu valodas, kultūras un pareizticības ieviešanas visās caram pakļautajās zemēs. Vispirms centās pārkrievot poļus, somus un ebrejus, kuri saskaņā ar valdošo viedokli visvairāk apdraudēja impērijas stabilitāti. Somi zaudēja savu konstitūciju, poļu un lietuviešu zemēs, arī Latgalē tika aizliegta latīņu druka, tur ierobežoja katoļu baznīcu. Krievijā bija izplatīts antisemītisms, bieži notika „pogromi” – pret ebrejiem rīkoti grautiņi.
Nikolajs II
Svarīgi!
1905. gadā valstī uzliesmoja revolūcija.
9. janvārī aptuveni 200 000 cilvēki, ieskaitot sievietes un bērnus, devās uz Ziemas pili Sanktpēterburgā, lai iesniegtu caram petīciju, kurā bija aprakstīts tautas posts un beztiesība un izvirzītas prasības dāvāt politiskās brīvības, paaugstināt darba algu un saīsināt darba dienas ilgumu, izbeigt karu ar Japānu. Karaspēks atklāja uguni pret gājiena dalībniekiem. Vairāki simti cilvēku tika nogalināti un ievainoti, tādēļ šī diena iegājusi vēsturē kā „asiņainā svētdiena”.
Visā valstī sākās protesta streiki un demonstrācijas. Oktobrī notika Viskrievijas politiskais streiks. 1905. gada 17. oktobrī cars izdeva manifestu, kurā solīja Krievijas pilsoņiem dāvāt politiskās brīvības un sasaukt Valsts domi. Manifests apmierināja lielu daļu buržuāzijas pārstāvjus, un viņi revolūcijā vairs neiesaistījās. Ar karaspēka palīdzību valdībai 1905. gada decembrī izdevās apspiest Maskavas strādnieku bruņoto sacelšanos. Soda ekspedīcija visā valstī sāka izrēķināties ar nemierniekiem. 1906. – 1907. gadā revolūcija pakāpeniski apsīka.
1905. – 1907. gada revolūcijas ietekmē valstī tomēr sākās pārmaiņas.
1906. gadā pirmo reizi Krievijas vēsturē notika Valsts domes vēlēšanas. Strādnieki panāca darba dienas saīsināšanu, algas paaugstināšanu. Tika atcelta preses cenzūra un varēja dibināt legālas partijas.
1906. gadā sāka īstenot vērienīgu agrāro reformu, kuras mērķis bija izveidot zemes privātīpašnieku slāni un attīstīt laukos kapitālistisku ražošanu. Līdz 1914. gadam no sādžas kopienām (t.s. obšķinām) bija izstājusies aptuveni ceturtā daļa zemnieku, bija izveidoti aptuveni 1,6 miljoni patstāvīgu saimniecību (viensētu). Tika veicināta zemnieku pārceļošana uz Rietumsibīriju, lai bezzemnieki iegūtu zemes un tiktu apdzīvotas jaunas teritorijas. Pieauga sējumu platība un ražība. Labības ieguve palielinājās tiktāl, ka to eksportēja uz ārzemēm.
Pjotrs Stolipins
Krievijas Ministru padomes priekšsēdētājs (1906-1911). Viņš labi apzinājās, ka Krievijā nepieciešamas reformas, un vienlaikus asi vērsās pret revolucionāro kustību. P. Stolipina vadībā tika īstenota agrārā reforma, kas vēsturē iegājusi ar viņa vārdu. 1911. gadā tika nogalināts atentātā.