Teorija

19. gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā gandrīz visās Rietumeiropas valstīs, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā un Japānā bija noslēgusies industriālā revolūcija.
Rūpnieciski attīstīto valstu ekonomikā valdīja brīvā konkurence. Blakus lielajiem privātuzņēmumiem veidojās akciju sabiedrības, vēlāk arī karteļi un koncerni. Lai varētu konkurēt tirgū, ražošanā vajadzēja ieviest jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus.
Akcijusabiedrība – uzņēmums, kurā juridiskas un fiziskas personas ieguldījušas daļu no saviem līdzekļiem, iegādādamās organizācijas akcijas.
Kartelis – vienas nozares uzņēmumu apvienība, kas vienojas par tirgus sadalīšanu un cenām, bet saglabā patstāvību ražošanā.
Koncerns – dažādu nozaru uzņēmumu apvienības, kurā finansiālais noteicējs ir viens uzņēmums vai grupējums. Tā mērķis ir savā labā ietekmēt tirgus cenas.
Jaunu enerģiju avotu un izejvielu atklāšana un sakaru attīstība veicināja jaunu rūpniecības nozaru rašanos un atviegloja cilvēku ikdienas dzīvi. Pieaugot strādnieku kustībai, uzņēmumu īpašnieki bija spiesti domāt par strādājošo darba apstākļu uzlabošanu un sociālo nodrošināšanu.
 
Ekonomiski attīstītajās valstīs, izņemot Krieviju, bija savas konstitūcijas, darbojās parlamenti. Arvien lielāks skaits iedzīvotāju ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās. Eiropā pieauga politisko partiju loma. To darbā iesaistījās visi iedzīvotāju slāņi, tāpēc partijas pārstāvēja dažāda intereses un pauda atšķirīgus politiskos uzskatus.
 
Līdz ar lielvalstu ekonomisko attīstību pieauga arī to savstarpējā konkurence un cīņa par ietekmi vai pat kundzību dažādos reģionos – Balkānos, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā. Asas sadursmes bija par Suecas un Panamas kanālu kontroli. Eiropā izveidojās divi militāri bloki – Trejsavienība un Antante. 19. un 20.gadsimta mijā sākās cīņa par ietekmes sfēru sadalīšanu.
Svarīgi!
Latvijas teritorija kopš 18. gadsimta beigām bija pilnībā iekļauta Krievijas impērijā. Latvieši dzīvoja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņā. Vidzemes guberņu kopā ar Igaunijas un Kurzemes guberņu dēvēja par Baltiju.
19. gs. 80. gados carisms īstenoja Baltijā rusifikācijas politiku. Tās mērķis bija likvidēt vācbaltu muižnieku īpašās privilēģijas un padarīt Baltijas guberņas krieviskākas. Pēc Krievijas parauga pārkārtoja tiesas un pilsētu pašvaldības. Visās mācību iestādēs ieviesa krievu valodu.
 
Baltija ekonomiskā ziņā bija viena no attīstītākajiem Krievijas reģioniem. Savukārt Latgalē, kas ietilpa Vitebskas guberņā, ekonomiskā attīstība pat atpalika no vidējā Krievijas attīstības līmeņa.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 272. - 273.lpp.