Teorija

19. gadsimta 70. gados Francijas iekšpolitisko stabilitāti un starptautisko prestižu iedragāja sakāve Francijas-Prūsijas karā. Tā bija spiesta samaksāt Vācijai kontribūciju un atdot Elzasu un Lotringu. Pēc Napoleona III impērijas sabrukuma tika izveidota pagaidu valdība, kam vajadzēja pārvaldīt valsti. Vācu karaspēka atrašanās Parīzē, trūkums, bezdarbs, pagaidu valdības nespēja uzlabot cilvēku dzīvi izsauca vispārēju neapmierinātību.
 
1871. gadā Parīzē notika tautas sacelšanās. Parīzieši nodibināja savu valdību, ko sauc par Parīzes Komūnu. Tā pastāvēja 72 dienas. Tad valdības karaspēks ieņēma Parīzi un izrēķinājās ar komunāriem, nogalinot 17 000 cilvēku.
Komūna (franču val. commune – kopīgs) – Parīzes un citu lielāko pilsētu pašvaldība Lielās Franču revolūcijas laikā.
No Parīzes Komūnas aicinājumu „Franču tautai”
 
Ko Parīze grib panākt?
Republikas atzīšanu un nostiprināšanu. (..)
Pilnīgu komūnu autonomiju visā Francijā. (..)
Personas brīvības, sirdsapziņas brīvības un darba brīvības pilnīgu garantiju. (..)
Pilsoņu patstāvīgu līdzdalību komūnas lietās. (..)
Mūsu ienaidnieki maldās vai māna tautu, teikdami, ka Parīze apdraud Francijas vienotību. (..)
Politiskā vienotība par ko iestājas Parīze, - tā ir visu vietējo iniciatīvu brīvprātīga sadarbība (..), jo ir viens kopīgs mērķis – visu pilsoņu labklājība, brīvība, drošība.
 
Pārvalde
Kopš 1870. gada Francija bija parlamentāra republika.
 
Saskaņā ar 1875. gada konstitūciju likumdošanas vara piederēja divpalātu parlamentam – Nacionālajai sapulcei, kas sastāvēja no Senāta un Deputātu palātas. Noteicošā loma ārpolitikā un iekšpolitikā bija valsts prezidentam. Viņš iecēla ministrus un vadīja ministru kabineta sēdes. Prezidentam bija tiesības apturēt parlamenta lēmumus, pieteikt karu un slēgt mieru. Vēlēšanās varēja piedalīties tikai vīrieši no 25 gadu vecuma.
 
Francijā pastāvēja daudzpartiju sistēma. Lai izveidotu valdību, politiskajām partijām bija jāslēdz savstarpēja vienošanās. Tās bieži vien bija īslaicīgas, tāpēc bieži notika valdības maiņas. No 1870. līdz 1914. gadam Francijā valdība nomainījās 50 reižu.
 
Demokrātiskas reformas
Sākot ar 19. gs. 80. gadiem, tika realizētas vairākas demokrātiskas reformas:
  1. Par Francijas valsts himnu pasludināju „Marseljēzu”;
  2. 14. jūliju – Bastīlijas ieņemšanas dienu – sāka svinēt kā Francijas nacionālos svētkus;
  3. Pasludināja preses un biedrošanās brīvību;
  4. Ieviesa bezmaksas obligātu pamatizglītību;
  5. Dibināja valsts skolas meitenēm;
  6. Katrā Francijas departamentā izveidoja skolotāju institūtus;
  7. Ierobežoja katoļu baznīcas ietekmi;
  8. Dažādu reliģisku ordeņu locekļiem aizliedza pasniegt stundas gan valsts, gan privātajās mācību iestādēs.
 
Svarīgi!
Francija bija pirmā valsts Eiropā, kur 1905. gadā šķīra baznīcu no valsts, līdz ar to liedzot baznīcai finansējumu no valsts kases.
1904. gadā pieņēma likumu par desmit stundu garu darba dienu, bet 1910. gadā – par vecuma pensiju no 65 gadu vecuma.
 
Antisemītisms
Taču republikāniskajai iekārtai bija jāiztur vairāki pārbaudījumi. Viens no tādiem bija Ferdinanda Lesepsa 1879. gada nodibinātās akciju sabiedrības bankrots. Tā bija izveidota Panamas kanāla celtniecībai. Nekontrolētu finanšu darījumu rezultātā akciju sabiedrība 1889. gadā bankrotēja. Akcionāri zaudēja savus īpašumus, atklājās arī valdošo republikānisko aprindu korumpētība. To centās izmantot monarhijas piekritēji, lai mēģinātu iegūt varu, taču valdība skandālu novērsa.
 
Tā kā Panamas skandālā bija iesaistīti vairāki ebreju izcelsmes baņķieri un finansisti, Francijā izplatījās antisemītisms.
Antisemītisms – naidīga, izaicinoša vai noliedzoša attieksme pret ebrejiem.
Spilgtākā tā izpausme bija kampaņa pret Francijas armijas ģenerālštāba kapteini Alfredu Dreifusu, kuru apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. 1894. gadā viņam piesprieda mūža ieslodzījumu un izsūtīja uz Velna salu Franču Gvajānā. Cīņā par taisnību iesaistījās prese, populāri rakstnieki un juristi. 1906. gadā kapteinis tika attaisnots un atjaunots Francijas armijā.
 
sfsdf.jpg
A. Dreifuss
 
Revanšs
Franču politiķi un daļa Francijas iedzīvotāju ar bažām vēroja Vācijas ekonomisko izaugsmi. Izskanēja aicinājumi gūt revanšu par sakāvi Francijas-Prūsijas karā un ietekmes zaudēšanu Eiropā.
Revanšs (franču val. revanche – atlīdzināšana, atmaksa) – šeit: jauna kara uzsākšana, lai atmaksātu par zaudējumu iepriekšējā karā; atriebība.
19. un 20. gs. Francijā arvien populārāka kļuva revanšisma ideja. Tika nostiprināta Francijas armija. Taču daļa sabiedrības saskatīja revanšisma bīstamību un vērsās pret militārismu.
 
1903. gadā sociālistu deputāts uzstājās ar runu parlamentā, vēršoties pret aicinājumu uz atriebību Vācijai.
 
DSC_6555.JPG
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 276. - 277.lpp.
http://en.wikipedia.org/wiki/Alfred_Dreyfus