Teorija

Līdz 1690. gadiem iedzīvotāju skaits Anglijas kolonijās Ziemeļamerikā sasniedza 250 000. Pēc tam katrus 25 gadus iedzīvotāju skaits dubultojās un 1775. gadā pārsniedza 2,5 miljonus.
 
Pakāpeniski veidojās atšķirība starp trim reģioniem.
  • Ziemeļdaļā Jaunanglijā, kur klimats bija bargāks un zeme neauglīgāka, iedzīvotāji nodarbojās ar amatniecību, tirdzniecību, zveju, būvēja kuģus un ierīkoja ostas. Par lielāko tirdzniecības centru kļuva Bostona. Lauku iedzīvotāji ierīkoja nelielas fermeru saimniecības.
  • Vidienes kolonijāsPensilvānijā, Delavērā, kuras bija galvenās iebraukšanas vārti Amerikā, sabiedrība veidojās raibāka – gan kolonistu tautības, gan reliģiskās piederības, gan nodarbošanās veidu ziņā. Līdzās manufaktūrām un tirdzniecībai šeit lielāka nozīme bija zemkopībai. Lielākie centri – Filadelfija un Ņujorka.
  • Dienvidu kolonijāsVirdžīnijā, Karolīnā, Džordžijā, kur klimats bija daudz siltāks un zeme auglīgāka, galvenais nodarbošanās veids bija lauksaimniecība. Lielajās plantācijās audzēja tabaku, kokvilnu, rīsus, kukurūzu, indigo. Plantatori dzīvoja lielās mājās, piekopa aristokrātisku dzīvesveidu, izmantoja vergu darbaspēku, uzturēja ciešus kontaktus ar Eiropu. Lielākā pilsēta Čarlstona bija arī lielākā osta un tirdzniecības centrs.
 
Sākotnēji Anglijas valdība maz ietekmēja un kontrolēja koloniju dzīvi, tomēr uzskatīja tās par Anglijas sabiedrības sastāvdaļu. Savukārt kolonisti vairs nejutās kā Anglijas karaļa pavalstnieki. Kolonijās bija nodibināta sava pašpārvalde un ievēlēti gubernatori, kas realizēja  likumdošanu tikai ar brīvo iedzīvotāju piekrišanu.
 
1660. gadā Anglijas parlaments pieņēma navigācijas aktu, kurš regulēja tirdzniecību ar kolonijām un nodrošināja britiem priekšrocības. Tomēr lielā attāluma dēļ, kas atšķīra metropoli no tās kolonijām, tai nebija iespējams pilnībā kontrolēt šī likuma ievērošanu.
 
Anglijas attieksme pret kolonijām mainījās pēc uzvaras pār Franciju Septiņgadu karā (1754-1763) Eiropā, kad angļi ieguva Amerikā daudz plašākas teritorijas – visu Kanādu, Lielo ezeru un Misisipi upes augšteces apgabalus.
 
Anglijas valdība centās ieviest kolonijās stingrāku kontroli, taču kolonisti tam pretojās, jo bija pieraduši pie pašpārvaldes un necieta iejaukšanos. Lielas domstarpības bija par teritoriju paplašināšanu rietumu virzienā līdz Misisipi upei. To kavēja gan sadursmes ar indiāņiem, gan valdības nevēlēšanās zaudēt kontroli pār kolonijām.  Tomēr vislielāko pretestību izraisīja metropoles centieni aplikt koloniju iedzīvotājus ar dažādiem nodokļiem. Kolonisti to uztvēra kā mēģinājumu atņemt viņu tiesības un brīvības. 1764. gadā Anglijas parlaments pieņēma vairākus jaunus likumus par nodokļu ievākšanu kolonijās, piemēram, visi iespieddarbi – avīzes, dokumenti, pat spēļu kārtis – tika aplikti ar zīmognodokli. Tāpat nodokli uzlika daudzām ikdienā lietojamām precēm – stiklam, varam, krāsām, papīram, tējai. Pēc kolonistu protestiem daudzus nodokļus gan atcēla, saglabājot nodokli vienīgi no Anglijas ievestajai tējai.
 
DSC_6424.JPG
Bostonas tējas dzeršana.
 
1770. gadā notika pirmās kolonistu sadursmes ar britu armiju.
 
Attiecības starp kolonistiem un Anglijas valdību saasinājās 1773. gadā, kad, protestējot pret ievedmuitas paaugstināšanu no Anglijas ievestajām precēm, Bostonā par indiāņiem pārģērbušies kolonisti iemeta jūrā no Anglijas pienākušo tējas kravu. Šis notikums ieguva nosaukumu „Bostonas tējas dzeršana”. Anglijas valdība uz to atbildēja ar jauniem ierobežojošiem noteikumiem, kurus kolonisti iedēvēja par „neciešamajiem likumiem”.
  
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 214. - 215.lpp.