Austrālijas un Okeānija
Austrālijas un Okeānijas izpēte un kolonizēšana sākās 17. gadsimtā. To uzsāka portugāļi un holandieši, bet turpināja angļi.
1770. gadā angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks pasludināja Austrāliju par Lielbritānijas īpašumu – Jaundienvidvelsu.
Džeims Kuks.
No 1788. g. līdz 1868. gadam tālo kontinentu angļi izmantoja kā katordznieku nometinājuma vietu. Pirmo apmetni ierīkoja pie Portdžeksona līča, tā liekot pamatus mūsdienu Sidnejai. Austrālijā tika nogādāti ap 160 000 katordznieku. Vēlāk kontinentā iebrauca arī brīvie kolonisti. Viņu skaits strauji palielinājās pēc 1851. gada, kad Austrālijā atrada zeltu un uz turieni devās vairāk nekā 1 milj. zelta meklētāju.
Līdzīgi veidojās arī Jaunzēlandes vēsture. 1642. gadā salu atklāja holandieši, bet kolonizēja angļi 19. gs. sākumā, kad tur ieradās pirmie misionāri. 1840. gadā Jaunzēlande kļuva par Lielbritānijas koloniju.
Austrālijas pirmiedzīvotāji aborigēni un Jaunzēlandes maori tika padzīti no viņu iekoptajām zemēm, daudzi gāja bojā sadursmēs ar kolonistiem.
Latīņamerika
Latīņamerikā, kura jau 16. gadsimtā nonāca Spānijas un Portugāles koloniju statusā, pirmās nopietnās sacelšanās pret iekarotājiem notika 18. gadsimtā. 1780. gadā Peru sacēlās Andu kalnienes indiāņi, kuri veica smagu darbu raktuvēs un manufaktūrās. Nemiernieki devās uzbrukumā Kusko pilsētai, viņus atbalstīja indiāņi Bolīvijā, ar kuriem viņi slepeni sazinājās ar indiāņu mezglu raksta palīdzību. Sacelšanos apspieda tikai 1782. gadā.
18. gs. 90. gados franču pārvaldītās Espanjolas (Haiti) salas rietumu daļā sākās Karību vergu sacelšanās. Atbrīvošanās kustības vadītājs bija Fransuā Dominiks Tusēns-Luvertīrs. 1795. gadā viņš ieguva varu salas lielākajā daļā, atcēla verdzību un 1801.gadā pasludināja salu par neatkarīgu valsti. Lai gan Francijas valdnieks Napoleons I centās franču varu atjaunot, 1804. gadā Haiti kļuva par brīvu valsti.
19. gadsimta sākumā spāņu kolonijas Dienvidamerikā sāka cīņu par brīvību. Līdz 1825. gadam Latīņamerikā notika lielas pārmaiņas.
- 1808.
Dienvidamerikas cīņu vadītājs Simons Bolivars bija iecerējis apvienot visas bijušās spāņu kolonijas, taču iecere neīstenojās. Federācijas vietā izveidojās daudzas patstāvīgas valstis.