Teorija

19. gs. otrajā pusē pastiprinājās lielvalstu imperiālistiskās tendences.
Imperiālisms – kādas valsts valdošo aprindu politika, kas vērsta uz savas varas un ietekmes paplašināšanu ārpus valsts robežām.
Kolonijas nodrošināja lielvalstīm gan ražošanai nepieciešamās izejvielas, gan noieta tirgus saražotajai produkcijai. Šajā laikā Eiropas valstis – Lielbritānija, Francija, Beļģija, Spānija, Portugāle, Dānija, Nīderlande – sadalīja gandrīz visu Āfriku, Dienvidaustrumu Āziju, Okeāniju un Austrāliju.
 
Vislielākie bija britu valdījumi – ap 40 milj. kvadrātkilometru. Angļu flote nodrošināja ne tikai metropoles un koloniju kontaktus, bet arī Lielbritānijas kundzību pasaules jūrās un okeānos.
 
DSC_6469.JPG
Lauva. Angļu karikatūra.
Lielbritānija savai ekspansionistiskajai politikai nodevās ar aizrautību, lepnumu un tīksmi.

19. gs. pēdējā divdesmitgade bija ASV imperiālistiskās ekspansijas laiks, kad valsts paplašināja savas ietekmes sfēru un ieguva īpašumus dažādos Atlantijas un Klusā okeāna reģionos un Vidusamerikā.
Ekspansija - paplašināšana. Valsts teritorijas vai ietekmes sfēras paplašināšana.
 
ASV ekspansijas cēloņi:
  1. iesaistīšanās lielvalstu sacensībā par ietekmes sfērām,
  2. nepieciešamība radīt ekonomiskās ietekmes zonas,
  3. garantēt savu drošību.
 
Salīdzinājumā ar Eiropas valstīm ASV koloniālā politika vairāk bija vērsta uz tirdzniecību un ekonomiskiem sakariem, nevis uz sava dzīvesveida uzspiešanu kolonijām. Pēc uzvaras karā ar Spāniju 1898. gadā ASV ieguva kontroli pār salām Karību jūrā, Klusā okeāna vidusdaļā un Indonēzijā.
 
Cīņa par kolonijām saasinājās, kad tajā iesaistījās arī 19. gs. otrā pusē izveidojušās lielvalstis – Vācija un Itālija. Lai nepieļautu kara izraisīšanos, lielvalstis mēģināja vienoties par koloniālo valdījumu sadali. 1885. gadā Berlīnē notika konference, kurā Eiropas valstu ministri nolēma sadalīt Āfriku ietekmes zonās. Neatkarību saglabāja tikai Nigērija un Etiopija. Taču valstu savstarpējā konkurence un cīņa par sadalītās pasaules pārdalīšanu turpinājās. Tas bija viens no Pirmā pasaules kara izraisīšanas cēloņiem.
 
Fašodas krīze
Noslēdzot Sudānas miera līgumu, Francija atzina Lielbritānijas kundzību Nīlas augštecē un bija spiesta atteikties no sapņa par koloniju teritoriju Āfrikā no Atlantijas okeāna līdz Sarkanajai jūrai. Šis saspīlējums Lielbritānijas un Francijas attiecībās vēsturē iegājis ar nosaukumu „Fašodas krīze”.
 
Angļu-būru karš (1899-1902)
19. gs. vidū izveidotā būru Oranjes brīvvalsts un Transvālas republika traucēja angļu centieniem stabili nostiprināties Dienvidāfrikā. Pēc zelta un dimanta atradņu atklāšanas uz turieni pārcēlās liels skaits izceļotāju no Lielbritānijas. Tas deva ieganstu Lielbritānijai sākt karu pret būriem. Kaut arī lielus zaudējumus cieta abas puses, pārsvars tomēr bija angļiem. 1902. gadā Oranje un Transvāla kļuva par britu kolonijām.
 
DSC_6471.JPG
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 226. - 227.lpp.