Teorija

Eiropieši jaunatklātajās Amerikas kontinenta zemēs izveidoja:
  1. raktuves, kur ieguva zeltu un sudrabu,
  2. lielas lauku saimniecības, ko sauca par plantācijām.
 
Plantācijās audzēja kultūras, kuras kļuva arvien vairāk pieprasītas Eiropā, - kokvilnu, tabaku u.c. Raktuvēs un plantācijās kolonizatori sāka nodarbināt vietējos iedzīvotājus – indiāņus. Smagā darba un no Eiropas ievesto slimību dēļ daudzi indiāņi gāja bojā.
 
Tad kolonijās sāka izmantot vergu darbaspēku.
 
Melnādaino Āfrikas vergu ievešana ieguva arvien plašāku mērogu un deva lielu peļņu vergu tirgotājiem un vergu darba izmantotājiem.
 
Jau 15. gs. beigās portugāļi bija uzcēluši cietoksni Ganā, kas kļuva par vergu medību un tirdzniecības bāzi. Cilvēkus vergu tirgotājiem peļņas nolūkā nereti piegādāja arī vietējie valdnieki. 17. un 18. gadsimtā vergu tirdzniecību aktīvi attīstīja angļi, iesaistot tajā arī pirātus.
 
DSC_6402.JPG
Vergu izvešana no Āfrikas 18. gs.
 
DSC_6397.JPG
Amerikāņu plakāts par vergu pārdošanu (1853. g.)
  
DSC_6396.JPG
Dzelzs zīmogs vergu iezīmēšanai.
Ar nokaitētu dzelzi verga ādā iededzināja viņa jaunā saimnieka iniciāļus. 
 
DSC_6401.JPG
Vergu izvietojums kuģa tilpnē.
 
DSC_6394.JPG
Vairāk nekā 300 gadus starp Eiropu, Āfriku un Ameriku pastāvēja tirdzniecības trīsstūris, kurā galvenā prece bija vergi.
 
Ar lētiem eiropiešu ražojumiem piekrauti kuģi ieradās Āfrikas rietumu piekrastē. Tur iepirka „melno zeltu” – vergus. Ieslodzītus kuģu tilpnēs, viņus veda pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku. Daudzi garo pārbraucienu nepārdzīvoja un ceļā gāja bojā. Vislielākais pieprasījums pēc vergiem bija spāņu kolonijās Karību jūras salās un Dienvidamerikā, vēlāk – angļu teritorijās Ziemeļamerikas dienvidos. No Amerikas kuģi atgriezās Eiropā ar zeltu, sudrabu, cukuru, kokvilnu, tabaku, indigo (zila krāsa), kaučuku un citām precēm.
 
Nav iespējams precīzi noteikt verdzībā pārdoto cilvēku skaitu.
Svarīgi!
Laikā no 1700. gada līdz 1810. gadam ar vergu kuģiem uz Ameriku tika aizvesti aptuveni 7 miljoni afrikāņu, bet aptuveni viens miljons gāja bojā ceļā.
Tos, kuri bija izturējuši 2 mēnešus ilgo ceļojumu, pārdeva vergu tirgos. Lielākajai daļai bija jāstrādā smags darbs plantācijās vai mājas darbos, tāpēc vergi mēģināja bēgt un reizēm arī sacēlās pret saviem īpašniekiem.
 
Lai arī tirgošanos ar vergiem 19. gadsimta pirmajā pusē vairākās valstīs aizliedza ar likumu, tā tomēr turpinājās.
 
Verdzība jaunajos laikos
  • Ap 1450. gadu sākās Āfrikas vergu ievešanas Eiropā.
  • Ap 1520. gadu eiropieši Āfrikas vergus sāka vest uz Ameriku.
  • Ap 1750. gadu vergu tirdzniecības ziedu laiki.
  • 1772. gadā Lielbritānijā vergu tirdzniecība tiek pasludināta par nelikumīgu.
  • 1794. gadā verdzība tiek aizliegta Francijas kolonijās.
  • 1807. gadā britu kuģiem aizliedz iesaistīties vergu tirdzniecībā.
  • 1808. gadā ASV valdība aizliedz valstī ievest vergus.
  • Līdz 1830. gadam Spānijas kolonijas iegūst neatkarību. Tur verdzība sāk izzust.
  • 1833. gadā Britu impērijas aizjūras teritorijās tiek aizliegta vergu tirdzniecība.
  • 1863. gadā ASV atceļ verdzību, visus vergus pasludina par brīviem cilvēkiem.
  • 1888. gadā Brazīlijā tiek aizliegta verdzība.
 
Admirālis Džons Hokinss (1532-1595)
DSC_6400.JPG
Šis angļu jūrnieks bija pirmais kaperis, kas sāka nodarboties ar vergu tirdzniecību.
Kaperi – pirāti, kas uz jūras aplaupīja citu valstu tirdzniecības kuģus. Šādai nodarbei viņi nereti saņēma valdības atļauju.
1562. gadā viņš veica savu pirmo braucienu pēc vergiem. Aizkuģojis līdz Rietumāfrikai, Dž. Hokinss tur iegādājās 300 vergus un devās uz Karību jūru, kur tos pārdeva Espanjolas (Haiti) salas plantatoriem.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 204. - 205.lpp.