Teorija

Osmaņu impērija
Āzijā 16. gadsimtā bija strauji izvirzījusies Osmaņu impērija.
Osmaņuimpērija, pazīstama arī kā Turkuimpērija, bija impērija, kas pastāvēja no 1299. līdz 1922. gadam. Impērija bija daudznacionāla un vairāku reliģiju turku pārvaldīta monarhija, kas tās varas augstumos (16.—17. gs.) aptvēra gandrīz visus Eiropas dienvidaustrumus, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku.
Kad turki 1683. gadā aplenca Vīni, viņi nopietni apdraudēja visu Viduseiropu, taču nākamajos gadsimtos Osmaņu impērijas ietekme mazinājās un pārvaldītās teritorijas saruka. 1805. gadā atdalījās Ēģipte, 1829. gadā – Grieķija.
 
Lielbritānija, Krievija un Francija apvienoja savus spēkus karā pret turkiem. Turku flotes sakāve 1827. gadā pie Navarino iezīmēja Osmaņu impērijas norietu.
 
Ķīnas impērija
Austrumāzijā atradās Ķīnas impērija.
 
17. gadsimtā tajā nostiprinājās mandžūru Cinu dinastija un aizsākās ilgstošs uzplaukums, ko veicināja zīda un porcelāna eksports. Mandžūru valdnieki sekmīgi karoja pret mongoļiem, centās apvienot mandžūrus un ķīniešus, pārņemot ķīniešu tradīcijas un ļaujot viņiem izvirzīties augstos amatos.
 
DSC_6474.JPG
Ķīnas porcelāns.

19. gadsimta sākumā izraisījās nopietns konflikts starp ķīniešiem un eiropiešiem. Britu tirgotāji no Indijas ieveda Ķīnā opiju, bet izveda zīdu, tēju, porcelānu un sudrabu. Opija lietošana kļuva par netikumu, ar kuru bija grūti cīnīties. 1839. gadā Ķīnas valdības pārstāvis lika sadedzināt lielu daudzumu britu ievestā opija un aizliedza tirdzniecību ar Lielbritāniju. Tas izraisīja tā saukto opija karu starp angļiem un ķīniešiem.
 
Ķīnas valdība, nespēdama organizēt zemes aizsardzību, 1842. gadā parakstīja nelīdztiesīgu miera līgumu, saskaņā ar kuru Lielbritānija ieguva izdevīgo tirdzniecības centru Honkongu (Sjanganu) Ķīnas dienvidaustrumos.
Japāna
Savdabīgu attieksmi pret ārzemniekiem izvēlējās Japāna – uz vairāk nekā 200 gadiem tā gandrīz pilnībā pārtrauca sakarus ar ārpasauli, izraidot no Japānas visus eiropiešu misionārus un lielāko daļu tirgotāju. Japāņi nedrīkstēja doties uz ārzemēm, bet tie, kas tur atradās, nedrīkstēja doties mājās. Bija pat aizliegts būvēt lielus tirdzniecības kuģus. Tirdzniecība turpinājās tikai ar ķīniešiem, korejiešiem un holandiešiem. Pašizolācijas politika veicināja Japānas stabilitāti un vienotību.
Misionārisms – reliģisko organizāciju darbība, kuras nolūks ir izplatīt un nostiprināt reliģiskos uzskatus, pievērst ticībai, sniegt sociālu un elementāru medicīnisko palīdzību.
Misionāru darbība gan savās zemēs, gan kolonijās sākās jau 17. gadsimtā. Reliģiskās organizācijas centās izplatīt kristietību un nodarbojās ar žēlsirdības misiju, palīdzot slimniekiem un izglītojot bērnus un pieaugušos. 19. gadsimtā šī kustība kļuva plaša (19. gadsimtu dēvē par misionārisma laikmetu). Tajā iesaistījās gan katoļi, gan protestanti. Būdamas lepnas par savu augsti attīstīto zinātnes, tehnikas un izglītības līmeni, lielvalstis ar misionāru starpniecību izplatīja pasaulē savus uzskatus un vērtības. Eiropieši centās pārveidot pasauli pēc sava parauga.
  
Indija
17. gadsimta beigās Indija, kur valdīja Mogolu dinastija, atradās uz sabrukuma robežas. To savu tirdzniecisko un militāro mērķu sasniegšanai izmantoja angļi un franči. Bengālijas apgabals Indijas austrumos nonāca angļu Ostindijas kompānijas varā. Turpmākajos gadu desmitos angļi nostiprināja savu ietekmi šajā reģionā, kas bija kļuvis par bagātu tirdzniecības centru. 19. gadsimta sākumā britu vara Indijā paplašinājās ziemeļu virzienā līdz Indas upei.
 
DSC_6473.JPG
Tādžmahala. Mogolu valdnieks Džahāns šo mauzoleju veltīja savas sievas Mumtazmahalas piemiņai.
 
Āfrika
Āfrikas rietumkrasta izpēti 15. gadsimtā bija sākuši portugāļi. Nākamajos gadsimtos eiropieši pakāpeniski kolonizēja Āfrikas piekrastes teritorijas, iekārtojot tur tirdzniecības kantorus un organizējot vergu tirdzniecību. Tikai 19. gadsimtā sākās īstā kolonizācija – kontinenta vidienes izpēte, zemju iekarošana, kolonistu ierašanās, dabas bagātību izmantošana. Lielus īpašumus Rietumāfrikā un Ziemeļāfrikā ieguva Francija, Āfrikas dienvidu un austrumu daļā – Lielbritānija, bet mazā Eiropas valstiņa Beļģija ieguva plašas teritorijas Āfrikas rietumos – Beļģu Kongo.
 
DSC_6478.JPG
Pa kreisi - Āfrika ap 1500. gadu. Pa labi - Āfrika ap 1900. gadu.
 
Suecas kanāla atklāšana 1869. gadā
Kanāls tika izrakts Suecas zemes šauruma tuksnešaina līdzenuma šaurākajā daļā, savienojot vairākus ezerus. Kanāls savieno Vidusjūru ar Sarkano jūru un saīsina ceļu no Eiropas uz Āziju, Austrumāfriku un Austrāliju. Kanāla garums – 171 km, platums 120 – 130 m.
 
DSC_6483.JPG
Suecas kanāla celtniecība.
 
DSC_6481.JPG
Suecas kanāla atklāšana.
 
1854. gadā franči ieguva tiesības no Ēģiptes būvēt kanālu. Celtniecība sākās 1859. gadā, bet atklāšanas ceremonija notika 1869. gadā. Par godu šim notikumam Džuzepe Verdi  uzrakstīja operu „Aīda”.
 
1875. gadā kanālu savā pārziņā ieguva Lielbritānija. 1882. gadā briti okupēja arī Ēģipti.
 
1888. gadā Konstantinopolē (Stambulā) tika parakstīta konvencija, kas paredzēja visām valstīm brīvu kuģošanu pa Suecas kanālu.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 228. - 231.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Osma%C5%86u_imp%C4%93rija