Apgaismības ideju nesēja bija tālaika izglītotā sabiedrība. Tas bija sabiedrības mazākums. Apgaismotāji nāca arī no aristokrātijas, tāpat arī no buržuāzijas vidus. Pa lielākajai daļai tie bija vīrieši.
Kā angļu, tā franču un vācu apgaismība 18. gs. deva izcilus domātājus, kas radīja noteiktu uzskatu sistēmu. Pie izcilākajiem 18. gs. angļu apgaismotājiem jāmin skotu ekonomists un filozofs Ādams Smits. Viņš lika pamatus jaunai mācībai par tautsaimniecības liberālismu. Pretēji merkantilismam jaunā mācība noraidīja jebkādu valsts iejaukšanos saimniecībā.
Ā. Smits
Ekonomiskais liberālisms pasludināja:
- brīvu tirdzniecību,
- amatniecību bez cunfšu ierobežojumiem,
- konkurenci visās saimniekošanas jomās.
Ā. Smits uzskatīja, ka labklājības pamatā ir visas tautas lietderīgs darbs.
Ievērojama apgaismības laikmeta personība bija filozofs un reliģijas vēsturnieks Deivids Hjūms, kurš izdeva Lielbritānijas vēsturi sešos sējumos.
Francija devusi arī spožākos 18. gs. apgaismotājus – Š. de Monteskjē, D. Didro, Voltēru un Ž. Ruso.
Š. L. de Monteskjē
Šarls Luijs de Monteskjē bija politiķis, vēsturnieks un jurists. Pats piederēdams pie aristokrātijas, viņš vērsās pret tām politiskajām attiecībām, kādas valdīja Versaļas galmā, un pirmo reizi vēsturē skaidri definēja varas dalīšanas principu, pasludinādams, ka likumdošanas varai, izpildvarai un tiesu varai ir jābūt nošķirtām, jo tikai tā varēs nodrošināt pilsoņu brīvību.
Voltērs
Par lielāko apgaismības propagandētāju tiek uzskatīts Voltērs. Viņā ieklausījās visa tālaika civilizētā pasaule, viņu pieņēma Eiropas galmos un aristokrātu namos. Voltērs bija izcils 18. gs. franču rakstnieks un domātājs, kas savos filozofiskajos darbos, vēstures apcerējumos, lugās un romānos popularizēja laikabiedru idejas un ar lielisku satīriķa talantu kritizēja tā laika sabiedrību. Sekojot sava laikmeta apgaismības garam, Voltērs rīkojās atbilstoši pārliecībai, ka vienīgi uz saprāta balstīta augsta morāle radīs sabiedrību, kurā pastāvēs labklājība. Viņš kritizēja un izsmēja aizspriedumus, fanātismu, nostājās pret ateismu. Viņš nenoliedza Dieva esamību, bet iestājās par reliģisku toleranci. Viņš bija arī pilsoņa brīvības idejas aizstāvis, kura valsts pārvaldes ideāls bija apgaismotais absolūtisms.
Ž. Ruso
Pie izcilākajiem franču apgaismotājiem jāmin arī politiķis, filozofs un rakstnieks Žans Žaks Ruso. Viņš bija radikālāks salīdzinājumā ar saviem laikabiedriem. Ruso idejas tā īsti pazīstamas kļuva tikai Lielās franču revolūcijas laikā. Viņa uzskatu apkopojums ir 1762. g. izdotais darbs „Par sabiedrisko līgumu”. Ruso nostājās pret absolūto monarhiju un par vienīgo taisnīgo varas avotu uzskatīja tautu.
Atšķirībā no pārējiem apgaismotājiem, kuri runādami par brīvību, domāja par sabiedrībā valdošo slāņu atbrīvošanu no monarha absolūtās varas, Ruso kritizēja valdošās sociālās attiecības visā sabiedrībā. Ruso apgaismība ieguva revolucionāras iezīmes. Viņa filozofija bija Lielās franču revolūcijas teorētiskais pamats. Ruso no laikabiedriem apgaismotājiem atšķir arī tas, ka viņš jūtas vērtēja augstāk nekā prātu.
Franču apgaismotāju Denī Didro un Žaka Lerona Dalambēra vārdi ir saistīti ar nozīmīgāko apgaismības laikmeta izdevumu „Enciklopēdija jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīca”.
D.Didro
Ž. Dalambērs
D. Didro un Ž. Dalambērs bija enciklopēdijas dvēsele. Visus, kas strādāja pie šī izdevuma, sauca par enciklopēdistiem. Tas bija ne tikai universāls darbs, kam bija liela nozīme Eiropas kultūras vēsturē, bet arī lielisks palīgs visās praktiskās dzīves situācijās. Enciklopēdija sludināja pasaules uzskatu, kas balstījās uz zinātni un pieredzi. Neraugoties uz katoļu baznīcas un konservatīvās Sorbonnas universitātes protestiem, tā būtiski ietekmēja sabiedrisko domu.
Domātāju vidū apgaismības idejas izraisīja arī kritiku. Vācijā pret dažām apgaismības idejām uzstājās Kēnigsbergas universitātes filozofijas profesors Imanuels Kants. Viņa darbība sākās laikā, kad apgaismība bija stipri radikalizējusies un pārkāpusi pieredzes un saprāta robežas. Pazīstamākajā darbā „Tīrā prāta kritika” I. Kants neuzskatīja prātu par vienīgo mērauklu visām lietām un rosināja ņemt vērā pieredzi. „Tīrā prāta kritika” pirmo reizi iznāca Rīgā 1781. g. I. Kanta darbs „Par mūžīgo mieru” savukārt bija apliecinājums apgaismības domātāju centieniem, balstoties uz saprātu, rast saskaņu starp valstīm un izbēgt no postošiem kariem. Karš tika uzlūkots kā maldu un saprāta trūkuma sekas.