Teorija

Arhitektūra
Svarīgi!
Eiropas mākslā un arhitektūrā 18. gs. valdīja stilu dažādība. Šajā laikā bija vērojams baroka mākslas noriets – pompozais un pārsātinātais baroks, kas bija kalpojis absolūtisma spožuma demonstrēšanai, pārveidojās intīmā mākslas stilā – rokoko.
(Rokoko (franču val. – rocaille – gliemežnīca) stils ieguvis šādu nosaukumu, jo tam raksturīgais dekoratīvais elements ir gliemežnīcas motīvs dažādās variācijās.). Majestātiskuma vietā nāca maigums un graciozitāte, patosa vietā – vieglums, vieglprātība un jutekliskums. Tam vairāk atbilda mazas formas. Rokoko bija dekoratīvs stils. Tas nav sastopams namu fasādē, bet iekštelpu noformējumā – interjerā. Rokoko stilam bija raksturīgi sienu un griestu dekorējumi, dažādi interjera priekšmeti, sevišķi porcelāna figūras, arī mēbeles. Raksturīgākās krāsas bija gaiši zila, rozā un smilškrāsa. Šis stils bija personiskās gaumes izpausme, nevis valsts varas apliecinājums.
 
Rokoko sāka izplatīties pēc Luija XIV nāves Francijā. Par tā aizsācēju uzskata Luija XV laika arhitektu Robēru de Kotu. Rokoko stils sevišķi uzplauka vācu zemēs. Viens no rokoko krāšņākajiem paraugiem ir arhitekta Georga Venceslausa fon Knobelsdorfa Frīdriha II Sansusī vasaras pils interjers Potsdamā. Rokoko ietekmēja arī dzīvesveidu, kas sāka līdzināties spēlei, rotaļai. Pils dārzos un parkos būvēja mākslīgas klintis un alas. Aristokrātija ģērbās zemnieku tērpos un tēloja dabiskumu.
 
sansusi.bmp
Sansusī pils

Laikā, kad Rietumeiropā bija vērojams baroka stila noriets un rokoko uzplaukums, Latvijā tika celtas vairākas ievērojamas baroka arhitektūras celtnes. Latvijas 18. gs. baroka arhitektūra ir saistīta ar itāliešu izcelsmes arhitektu Bartolomeo Frančesko Rastrelli. Viņš uzauga Krievijā. Par Pētera I piešķirto pabalstu B. Rastrelli mācījās Itālijā un Vācijā, vēlāk bija Krievijas cara galma arhitekts. Viņš ir cēlis daudzas ievērojamas celtnes Pēterburgā (Pēterhofas pili, Ziemas pili (Ermitāžu)), pilis Jelgavā, Rundālē, Svētē, Vircavā.
 
jelgavaspils.bmp
Jelgavas pils
 
rundale.bmp
Rundāles pils
 
Laikā, kad Eiropas piļu un baznīcu iekštelpas greznoja rokoko, arhitektūra atgriezās pie klasiskām tradīcijām. Pievēršanās klasiskajām tradīcijām, kas uzplauka Senās Grieķijas un Romas arhitektūrā un mākslā, bija vērojama jau 17. gs., bet īstu uzplaukumu jaunais stils piedzīvoja laikā no 18. gs. vidus līdz aptuveni 1840. gadam. Dažkārt lieto arī apzīmējumu „neoklasicisms”. Atgriešanās pie klasiskajām tradīcijām nozīmēja formu skaidrību, sakārtotību, līdzsvarotību un mieru, kas atbilda apgaismības laikmeta domāšanai.
 
ratonda.bmp
Villa Rotonda
 
Klasicisma arhitektūra visspilgtākie paraugi 18. gs. radās Anglijā . Baroka mākslas fantāzijas lidojumi Anglijā tā īsti nebija iedzīvojušies. Tur par augstāko mērauklu tika uzskatīti renesanses laikmeta būvmākslas principi, kuri tika īstenoti angļu aristokrātu villās  un muižās (par augstāko virsotni tika uzskatīta pēc Romas Panteona parauga itāliešu arhitekta A. Palladio celtā slavenā Villa Rotonda). 18. gs. pirmajā pusē Lielbritānijā strādāja vairāki pazīstami arhitekti, piemēram, Viljams Kents un Kolins Kempbels.
 
Francijas klasicisma arhitektūras izcilākais darbs ir slavenais Panteons Parīzē, ko cēla franču arhitekts Žaks Žermēns Suflo Luija XVI laikā.
 
Vācu arhitektūrā savukārt klasicisma stils tā īsti iesākās ar Karla Gotharda Langhansa projektētajiem Brandenburgas vārtiem Berlīnē.
 
branden.bmp
Brandenburgas vārti
 
Arī Krievijas impērijā Katrīnas II laikā uzplauka klasicisms. Pie izcilākajiem paraugiem pieder A. Voroņihina 18. gs. otrajā pusē celtā Kazaņas katedrāle un Andrejana Zaharova darbs – Admiralitātes ēka. Krievijā strādāja arī izcils itāliešu arhitekts Džakomo Kvarengi (Elejas pils).
 
kazanjas.bmp
Kazaņas katedrāle
 
Māksla
Arī mākslā bija vērojama stilu un virzienu dažādība. Par franču rokoko glezniecības aizsācēju  uzskata Antuānu Vato, nozīmīgāko Rubensa sekotāju 18. gadsimtā. Pie spilgtākajiem rokoko stila gleznotājiem  pieder arī franču salongleznotājs Fransuā Bušē un itālietis Džovanni Batista Tjepolo, kuru uzskata par pēdējo lielāko itāliešu baroka meistaru un nozīmīgāko Venēcijas rokoko pārstāvi.
 
18. gs. divu Venēcijas gleznotāju – Kanaleto (īstajā vārdā Džovanni Antonio Kanāle), kas gleznojis Venēcijas skatus, un itāliešu teātra mākslinieka Bernardo Kanāles daiļradē (gleznojis Drēzdeni) uzplaukumu piedzīvoja pilsētu ainavu glezniecība.
 
kanale.bmp
Kanaleto "Venēcijas ainava"
 
Reālismu 18. gs. mākslā visspilgtāk raksturo angļu gleznotājs Viljams Hogārts. Viņš veidoja sižetiskas gleznu sērijas, kas pēc sava satura bija ironisks vai satīrisks stāstījums par sadzīviskām tēmām.
 
Tēlniecībā īpaši uzplauka krūšutēlu veidošana.
 
Pazīstamā franču tēlnieka Žana Batista Lemuā darinātais Voltēra krūšutēls veidots stingrās klasicisma līnijās, dabīgā lielumā un pieder pie tēlniecības izcilākajiem paraugiem.
 
Atsauce:
http://www.waymarking.com/waymarks/WM27HH_Sanssouci_Castle_Potsdam_Germany
http://www.ambermarks.com/Rekordi/Pilis.htm
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Larotonda2009.JPG
http://www.travelnews.lv/?view=view_images&g_uid=1596&img_id=20231
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Kazanskiy.jpg
http://www.book530.com/painting/115243/Giovanni-Antonio-Canal-Canaletto-Palazzo-Ducale.html
S. Goldmane „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2006.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.