18. gs. jau bija izveidojusies sabiedrība (tā vairs nebija tikai izglītotā elite), kam bija tuvas apgaismības idejas un kas ar tām saistīja savas nākotnes ieceres. Reizē ar kapitāla uzkrāšanos un pirmatnējā kapitāla rašanos arvien pašapzinīgāk sevi pieteica buržuāzija. Tie bija tirgotāji, manufaktūru īpašnieki, naudas aizdevēji. Šo sabiedrības daļu raksturoja skaidra savas vērtības apzināšanās, uzņēmība un aprēķins. Tās domāšana bija orientēta uz ikdienas praktisko dzīvi un tās vajadzībām.
Dzīves izpratne vairs nebija tik cieši saistīta ar baznīcu kā viduslaikos. Ticību autoritātei pamazām nomainīja kritiskāka attieksme pret apkārtējo pasauli un tajā pastāvošo kārtību. Apgaismības kustība mēģināja pa jaunam formulēt attieksmi pret Dievu un pēc saprāta noteikumiem veidotajā sabiedrībā noteikt reliģijas un baznīcas vietu.
Apgaismība iestājās pret baznīcas un valsts vienotību un uzskatīja, ka baznīca no valsts ir jāšķir.
Attieksme pret Dievu bija pretrunīga. Sākotnēji Dievu, tāpat kā visu, kas cilvēkam nebija saprotams, noliedza.
17. gs. radās uzskats, ko sauca par deismu. Tas pauda, ka Dievs eksistē, viņš ir radījis pasauli, bet pēc cilvēka radīšanas akta vairs neiejaucas cilvēku dzīvē.
Svarīgi!
Apgaismības sasniegums bija reliģiskas iecietības pasludināšana starp dažādām konfesijām. Sabiedrība pamazām pieņēma uzskatu, ka atšķirīgu reliģisko konfesiju pārstāvji nav savstarpēji ienaidnieki, bet gan līdzcilvēki, kuriem ir daudz kas kopīgs.
18. gs. beigās apgaismības teorijā parādījās arī vispārīgs reliģijas noliegums.