Politika
Apgaismotāji uzskatīja:
- valsti par saprātīgu cilvēku kopību un atzina, ka valstij ne tikai jārūpējas par savu pilsoņu labklājību, bet arī jāgādā par valstiskuma apziņas veidošanos pilsoņos;
- ka pilsoņiem ir jāpiedalās valsts dzīvē, viņi ir atbildīgi par visu, kas tajā notiek; arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka tauta ir vienīgais varas avots.
Priekšstati par demokrātisku valsts formu bija dažādi.
Vieni uzskatīja, ka šādu valsti varētu izveidot, īstenojot varas dalīšanas principu:
- likumdošanas vara tautai;
- izpildvara valdniekam;
- pilnīgi neatkarīga tiesu vara, jo tiesnešiem jāievēro vienīgi likums.
Tautai dotas tiesības atcelt valdnieku, ja viņš nespēj veikt tam uzticētos pienākumus.
Citi apgaismības pārstāvji domāja, ka var pastāvēt absolūta valdnieka vara, bet valdniekam ir tikai jābūt pirmajam savas valsts ierēdnim jeb kalpotājam un viņa uzdevums ir rūpēties par savu pavalstnieku labklājību. Valdniekam un galmam vajadzētu būt taupīgam, pieticīgam un lietišķam.
Apgaismotāju vidū bija arī republikāniskas valsts formas piekritēji, kas uzskatīja, ka valstij jābalstās uz satversmi, bet likumdevējai jābūt suverēnai tautai, kas ievēlē ierēdņus, kuri īsteno tautas gribu. Ideju par republikānisku valsts formu, kas sākumā tika uztverta kā fantāzija, 18. gs. otrajā pusē īstenoja Amerikas Savienotās Valstis. Visām valsts formām, ko izstrādāja apgaismotāji, piemita kopīga iezīme – virzība uz stingri centralizētu valsti, kas neatzīst nevienu citu patstāvīgu spēku: ne baznīcu, ne pilsētas vai arī kādu citu sabiedrisku organizāciju.
Arī valstu savstarpējās attiecībās, tāpat kā dabā un sabiedrībā, apgaismība tiecās pēc saskaņas un noteiktas sistēmas. Tam atbilda jau pazīstamā ideja par spēku līdzsvaru starp valstīm. Apgaismības ietekmē spēku līdzsvara principu starpvalstu attiecībās sāka uzlūkot par Eiropas kārtības pamatu. Kaut arī tas ierobežoja valsts brīvu rīcību, tomēr padarīja iespējamu Eiropas valstu saprašanos.
Svarīgi!
Anglija, Francija, Prūsija, Austrija un Krievija – piecas valstis, kuras bija vienojušās par šo principu savstarpējās attiecībās, noteica politisko notikumu gaitu Eiropā 18. gadsimtā.
Daudz lielāku nozīmi nekā jebkad agrāk ieguva starpvalstu līgumi, ar kuru palīdzību cerēja izvairīties no kariem, jo apgaismība tos novērtēja kā saprāta trūkumu un maldus.
Tautsaimniecība
Apgaismības ietekmē mainījās uzskati par tautsaimniecību. Merkantilisms tika noraidīts.
Merkantilisms - 16.-17. gs. ekonomiskā mācība un politika, kuras pamatā bija nostādne, ka valstij rosīgi jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas (zelta un sudraba) uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu u. tml.
Apgaismotāji uzskatīja, ka valsts aizbildniecība kavē tautsaimniecības dabisku attīstību. Apgaismība visās jomās uzsvēra dabiskumu, tāpēc valdīja pārliecība, ka bagātību avots meklējams zemē un tās dzīlēs, valsts saimniecisko uzplaukumu saistīja ar prasmīgu zemes apsaimniekošanu.
Lauksaimniecība tika uzskatīta par svarīgāko saimniecības nozari un zemes apsaimniekošanu – par cilvēka dabai visatbilstošāko bagātību iegūšanas veidu. Uzmanības centrā nonāca zemnieks.
Arī zinātnē un izglītībā visaugstāk tika vērtētas lietderīgas zināšanas, tādēļ uzskatīja, ka jāattīsta tikai tās zinātnes, kas var dot praktisku labumu tautsaimniecībai. Par tādām galvenokārt tika uzskatītas dabaszinātnes. Interesanti, ka pie lietderīgām zinātnēm pieskaitīja arī modernās valodas un tiesību zinātni. Apgaismības laikmeta izglītības ideāls tomēr bija vispusīgi izglītots cilvēks, kas orientējās visās zinātnēs.