Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu.
18. gs. izglītotā sabiedrība spēra milzīgu soli uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējā gadsimta racionālistiem. Tā ne tikai padarīja cilvēka prātu par vienīgo mērauklu visās lietās, bet, ticot cilvēka prāta spējām, mudināja uz aktīvu rīcību, lai pārveidotu sabiedrību.
Apgaismības laikmeta garīgās vērtības bija gan drosme kritizēt, gan iecietība pret citu uzskatiem, gan skaidrība un sakārtotība katrā cilvēkā un visā sabiedrībā. Šādas sabiedrības ideāls bija indivīds, kas spēj būt patstāvīgs un kalpot sabiedrības interesēm. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir labs un viņa rīcība ir pareiza, ja vien to vada prāts un ka ļaunais cilvēkā ir nepietiekamās izglītības sekas. Ļaunums rodas tad, kad sabiedrība apspiež indivīdu. Apgaismotāji formulēja cilvēka tiesības.
Apgaismotāji uzskatīja, ka:
- visi cilvēki ir vienlīdzīgi kopš dzimšanas un kārtu atšķirības un ar tām saistītās priekšrocības ir nedabiskas;
- visiem cilvēkiem ir vienāda daba neatkarīgi no to rases, tautības, valodas vai reliģijas;
- visiem ir vienādas tiesības prasīt, lai pret viņiem izturētos vienādi;
- tiesības būt saprastiem, tiesības uz izglītību, līdzdalību visos valsts amatos un profesijās;
- visiem cilvēkiem ir tiesības tikt tiesātiem pēc vieniem likumiem;
- visi cilvēki ir brīvi;
- jebkuram cilvēkam ir tiesības brīvi izteikt savu viedokli;
- visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu.
Apgaismības kustības pamatideja, ka ikviena cilvēka izglītošana jeb „apgaismošana” ir galvenais līdzeklis visas sabiedrības pārveidošanai, radās ilgi pirms 18. gs. Jau renesanses un humānisma laika sabiedrībā cilvēka personība tika izcelta kā īpaša vērtība, uzsvērtas indivīda tiesības noteikt savu dzīvi. Arī ticība prāta spējām pati par sevi nebija nekas jauns. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas uzticējās savam prātam, taču šīs atziņas līdz apgaismības laikmetam palika sabiedrības šauras daļas — garīgās elites — lokā. Apgaismība pārņēma iepriekšējo gadsimtu humānisma atziņas, filozofijas un dabaszinātņu sasniegumus un iepazīstināja ar tiem plašāku sabiedrību, piešķīra tām garīgu spēku, kas tiecās pārveidot sabiedrību.