Apgaismības gadsimta ieskaņā bija raksturīga cīņa pret māņiem un aizspriedumiem. 1695. gadā francūzis Pjērs Beils sāka izdot vēsturiski kritisku vārdnīcu, kurā kritizēja un analizēja mītus un leģendas, kā arī Bībeles nostāstus, tā nostādamies pret baznīcas dogmām.
Bernārs de Fontnels
Parīzes akadēmiskajā sabiedrībā savukārt ar saviem referātiem par pasauļu daudzveidību slavens kļuva literāts un salonu lauva Bernārs de Fontnels. Viņš bija Parīzes Zinātņu akadēmijas profesors, labs mākslas pazinējs un liels dzīves mākslinieks. 1686. gadā tika izdots viņa darbs „Sarunas par pasauļu daudzveidību”. Jaunā pasaules izpratne 18. gs. sākumā gluži dabiski izvirzīja jautājumus, kā īsti izturēties pret antīko pasauli, ko renesanse bija no jauna atklājusi. 17. gs. beigās tā bija galvenā tēma Parīzes akadēmiskajos salonos. Tur tad arī kļuva slavens B.Fontnels ar savu ciešo pārliecību, ka modernais cilvēks nav ne labāks, ne sliktāks par antīko un otrādi, tikai mainās laiks.
Francūzis Nikolā Malbranšs tajā pašā laikā mēģināja pasargāt prātu un samierināt to ar ticību, bet galu galā pauda ideju, ka visas pasaules parādības ir tikai Dieva gribas izpausmes un Dieva atzīšana ir augstākā gudrība.
Īsts brīvdomātājs bija anglis Džons Tolands. Kristiānisms, viņaprāt, ir ar prātu saprotama mācība, viņš noliedza ārpasaules Dieva esamību. Pie šī laika pieder arī angļu filozofs ideālists Džordžs Bērklijs, kurš apstrīdēja būtības vielisko dabu un uzskatīja to tikai par cilvēka domāšanas produktu. Tieši Anglijā 17. un 18. gs. mijā valdīja vislabākā gaisotne brīvas domas attīstībai. Pārējā Eiropā daudz stiprāk vēl bija jūtama baznīcas ietekme.
Šajā kritiskajā gaisotnē tapa arī pasaules literatūras klasikā iegājušie lieliskie īru rakstnieka, satīriķa Džonatana Svifta sacerējumi. Viņš par visu vairāk vēlējās kļūt par bīskapu, bet viņa analītiskā pasaules uztvere un asā satīra ļauj viņu pieskaitīt pie baznīcas kritizētājiem („Fabula par mucu”). Īstu slavu Svifts ieguva ar romānu „Gulivera ceļojums”. Viņš ar savu satīru lika šaubīties par tradicionālajām vērtībām.
D. Defo
Prieks par cilvēka uzņēmību, tā spējām, izglītības un apgaismības idejas pavisam droši pasaules literatūrā ienāca ar angļu rakstnieku Danielu Defo. Viņš ir parlamentārās Anglijas piekritējs, žurnālists un publicists. Mūža otrajā pusē visu savu ticību jaunajai, topošajai sabiedrībai Defo izteica savā pasaulslavenajā romānā „Robinsona Kruzo dzīve un brīnišķīgie piedzīvojumi” (1719), Laikmetu maiņā, kad vēl stipras bija feodālās sabiedrības tradīcijas un tikumi un baznīcas ietekme uz cilvēku prātiem, D. Defo patiesībā radīja darbu, kas ir pilns sajūsmas par cilvēku. Defo neredzēja robežu cilvēka prāta un roku spējām.
17. un 18. gs. mijā nevar nepamanīt jau zināmo vācu filozofu Gotfrīdu Vilhelmu Leibnicu. Viņš bija filozofs, vēsturnieks, fiziķis, jurists un inženieris. Mēdz teikt, ka G. Leibnics iemiesoja visu tā laikmeta gara spēku. Viņa praktiskā darbība bija daudzveidīga, bet Leibnics tā arī neuzrakstīja nevienu fundamentālu pētniecisku darbu. Lielākoties viņa domas un idejas ir apkopotas pēc viņa nāves. G. Leibnics galveno vērību pievērs jautājumam – kā pierādīt Dieva esamību, kā izskaidrot to, ka absolūtais labais vienlaikus ir radījis arī ļaunumu.
Kopš Eiropa, pateicoties Johanam Gūtenbergam, pazina grāmatiespiešanu, arvien lielākai sabiedrības daļai bija pieejamas grāmatas. Ar grāmatām tika izplatīti zinātnes un tehnikas sasniegumi un filozofiskā doma. Pēc vēsturnieku aprēķiniem laikā no 1680. gada līdz 1780. gadam Rietumeiropā desmit reizes pieauga grāmatu skaits privātās un sabiedriskās bibliotēkās. Lielākās grāmatu izdevniecības un spiestuves tolaik bija Anglijā, Nīderlandē, Vācijā un Šveicē. Tika izdota ne tikai zinātniskā literatūra, bet arī romāni, ceļojumu literatūra un vēstules.
Jau viduslaikos zinātnes centri veidojās universitātēs. Nākot jaunajiem laikmetam, tās nevienādi uztvēra jaunā laika idejas. Piemēram, slavenā Sorbonnas universitāte Parīzē palika baznīcas ietekmē. Savukārt Vācijā nodibinājās divas jaunas universitātes: Hallē un Berlīnē. Tās abas kļuva par tālaika zinātniskās domas centriem.
Svarīgi!
Nozīmīgs zinātnes un izglītības centrs 17. gs. beigās bija universitāte Tērbatā (Tartu), ko zviedri dibināja 1632. gadā.
Tartu universitāte
Pastāv uzskats, ka tieši Tērbatas universitātē 1693. gadā lasīja lekciju kursu fizikā, ar kuru I. Ņūtona teorija pirmo reizi tika izplatīta plašākās akadēmiskās aprindās. Par zinātnes centru Krievijā kļuva 1724. gadā Pētera I dibinātā Krievijas Zinātņu akadēmija.
17. gs. beigās un 18. gs. sākumā valsts vēl neorganizēja zemāko slāņu izglītošanu. Par vienotu skolu likumiem un politiku var runāt, tikai sākot no 18. gs. otro pusi. Skolas, protams, pastāvēja, bet tās bija vai nu baznīcas pārziņā vai privātas. Lasītprasmi veicināja grāmatu izplatība.