Teorija

19. gadsimta sākumā sieviete bija padevīga sieva, bērnu māte un mājsaimniece.
 
Viņas dzīve, ko pilnībā noteica vīrs, ritēja sabiedrības otrajā plānā. Viņas darbs, viņas domas tika uzskatītas par otršķirīgām. Sievietēm nebija vēlēšanu tiesību. Strādājošās sievietes nevarēja dabūt labi apmaksātu darbu. Tajā laikā neviena sieviete nebija ārste, juriste vai ierēdne. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka vīriešu padarītais darbs ir vērtīgāks, tāpēc par vienu un to pašu darbu vīrietis saņēma divas – trīs reizes lielāku samaksu nekā sieviete. Sievietēm atlika nodarboties ar bērnu pieskatīšanu un mācīšanu.
 
DSC_6527.JPG
Veļas diena 19. gs.
 
Tikai 19. gs. vidū dažas sievietes varēja sākt strādāt par ārsta palīdzēm – medmāsām. Labdarība bija vienīgā joma ārpus mājas, kur sieviete varēja piedalīties.
 
Sievietēm bija liegts studēt universitātē. Laulību šķiršanas praktiski nebija iespējamas, un daudzas sievietes aizvadīja savu dzīvi neveiksmīgā vai nelaimīgā laulībā.
 
Precētai sievietei nevarēja piederēt īpašums. Katra lieta mājā, kur tā dzīvoja, piederēja viņas vīram.
 
Laikabiedri savās gleznās sievieti bieži vien attēloja kā mājas eņģeli, ģimenes pavarda sargātāju. Tas aizvainoja neprecētās vidusšķiras sievietes, kurām pašām vajadzēja pelnīt iztiku.
Svarīgi!
Eiropā sieviešu stāvoklis sabiedrībā sāka mainīties 19. gadsimta otrajā pusē. Tika dibinātas pirmās skolas, kurās varēja mācīties vidusšķiras meitenes. 19. gs. 70. gados pirmās sievietes vēra augstskolas durvis.
Anglijā sievietes panāca, ka pēc šķiršanās viņām tika atdots pirms laulībām piederējušais īpašums. Neraugoties uz šīm pārmaiņām, vīrieši saglabāja dominējošo lomu sabiedrībā.
 
Situācija pilnībā izmainījās tikai līdz ar vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm 20. gs. sākumā.
 
Smags bija darba sievietes liktenis. Fabrikās un raktuvēs uzņēmēji labprāt nodarbināja sievietes un bērnus, jo tiem varēja maksāt mazāku algu nekā vīriešiem. Darba apstākļi bija vienādi smagi gan vīriešiem, gan sievietēm un bērniem. Negadījumi darba vietās tajā laikā bija parasta parādība.
 
Strādnieku bērniem bija mazas izredzes uz labāku dzīvi, vajadzēja sākt strādāt agrā bērnībā, jo ģimenei bija svarīgs katrs grasis, kas papildināja trūcīgos ienākumus. Lielais vairums strādnieku uzskatīja izglītību par lieku greznību un neskoloja bērnus. Līdz ar to viņi bija nolemti trūcīgai un grūtai dzīvei nākotnē.
 
Mūsdienu amerikāņu vēsturnieki
 
Vidusšķiras ģimenes galva sievu uzskatīja par tādu kā galveno kalponi. Viņai vajadzēja rūpēties par to, lai mājās viss ritētu raiti un gludi, kārtot rēķinus un izrīkot kalpotājus (parasti 2 – 3 sievietes).

Karalienes Viktorijas laikā Anglijā namamāte tika dēvēta par „mājas eņģeli” un vienmēr bija atbildīga par bērnu tikumisko audzināšanu, tomēr viņa savām atvasēm ik dienu veltīja labi ja divas trīs stundas. (..) bērnus parasti pieskatīja aukle vai guvernante. Lielu daļu laika vidusšķiras sieviete pavadīja sociālā stāvokļa ziņā līdzīgu dāmu sabiedrībā. (..)

Izglītošanās sieviešu aprindās nebija modē. Intelektuālās sarunās ar vīru sievai iesaistīties nevajadzēja. (..) Vidusmēra dāma parasti bez lasīšanas un rakstīšanas maķenīt bija iemanījusies aritmētikā, ģeogrāfijā, vēsturē, orientējās kādā svešvalodā un, iespējams, pie privātskolotāja bija mazliet mācījusies zīmēšanu, prata uzgleznot kādu akvareli, dziedāt vai arī spēlēt klavieres.
 
Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm
  • 1893 – Jaunzēlandē.
  • 1894 – Austrālijā.
  • 1907 – Norvēģijā.
  • 1917 – Krievijā.
  • 1918 – Lielbritānijā.
  • 1920 – ASV.
  • 1920 – Latvijā.
  • 1944 – Francijā.
  • 1971 – Šveicē.
 
Bērni stāsta (1833)
 
Esmu 12 gadus vecs. Jau 12 mēnešus strādāju austuvē. Darbs sākas sešos no rīta un beidzas pus astoņos vakarā. Caurmērā darbadiena ir 12,5 stundas. Pagājušo mēnesi 2 vai 3 nedēļas bija jāstrādā virsstundas. Bija jāstrādā brokastu un tēju pārtraukumu laikā un tikai pulksten astoņos laida vaļā.

Vai tu strādā virsstundas, kad gribi?

Nē, kas ir apmācīts, tam jāstrādā. Es labāk palieku un strādāju, citādi kāds cits iegūs manu darba vietu.
 
Šeit esmu nostrādājis 2 gadus. Tagad man ir 14 gadi, Dienā strādāju 16 ar ½ stundas. Nesen biju slims un lūdzu, lai ļauj pulksten 8 beigt darbu. Man teica: ja tu iesi, tad atpakaļ vari nenākt.
 
DSC_6528.JPG
Bērni strādā ogļraktuvē. 18. gs. vidus zīmējums.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 262. - 263.lpp.