Teorija

Pēc pilsoņu kara ASV saglabāja savu vienotību un sāka nostiprināt ekonomiku. Strauji pieauga iedzīvotāju skaits, īpaši pilsētās.
Svarīgi!
19. gadsimtā vēl nevar runāt par vienotu amerikāņu tautu.
Zemes pamatiedzīvotāji indiāņi un dažādu rasu, tautību un reliģisko kopienu ieceļotāji no Eiropas un Āfrikas bija pārāk atšķirīgi, viņiem bija dažādi mērķi un intereses, tādēļ bieži izcēlās savstarpējie konflikti. Indiāņi tika padzīti no savām senajām teritorijām, ilgstošos karos ar baltajiem izzuda daudzas pamatiedzīvotāju ciltis.
 
Franču vēsturnieks Adrē Bendžebārs. Mīts par Rietumiem (1993)
Traperi (mednieki Ziemeļamerikā, kas medī ar slazdiem), kontrabandisti, cilvēki bez likuma un sirdsapziņas piedalās Mežonīgo Rietumu teritoriju apgūšanā. Indiāņi uzsāk ceļu uz rezervātiem, kur viņi dzīvo galējā postā.
 
DSC_6452.JPG
Indiāņi ceļā uz rezervātiem.
 
Rezervāts – ierobežota, izolēta valsts teritorija (ASV, Austrālijā, Kanādā, Brazīlijā), kurā piespiedu kārtā nometināti iezemieši un kurā ir sava pašpārvalde un tiesiskā kārtība.
 
Taču Savienoto Valstu iedzīvotāji allaž iedomājas, ka viņi paši veido savu likteni. Neapgūto teritoriju krāšņums, zelta raktuves, naftas lauki, milzu pilsētas, miljardieru bagātības, strādnieku dzīves līmenis liek visai pasaulei aizmirst cietsirdīgo realitāti. Neviens negrib atcerēties ASV pilsoņu kara nelaimes, melnādaino ciešanas un indiāņu cilšu izzušanu.
 
Indiāņu problēmu risinājums
Baltie atspieda indiāņus arvien tālāk. Sena amerikāņu paruna māca: „Labs indiānis ir beigts indiānis.” Ieceļotāju iespiešanās Rietumu zemēs noveda pie arvien biežākiem konfliktiem ar indiāņiem. 1862. gadā Lielajos līdzenumos sākās karš ar sū cilts indiāņiem, kuri masveidā nogalināja baltos ieceļotājus. Tikai 1896. gadā ar armijas palīdzību indiāņus piespieda padoties.

19. gadsimta vidū sāka realizēt valdības politiku par indiāņu pārvietošanu uz rezervātiem, kurus izveidoja aiz ieceļotāju nospraustajām robežām. Rezervāti kļuva arvien biezāk apdzīvoti, indiāņu tradicionālais dzīvesveids tika iznīcināts. Par šo rīcību valdība saņēma arī kritiku. Helēna Hanta Džeksone , kura no Austrumu krasta bija pārcēlusies uz Rietumiem, 1881. gadā uzrakstīja grāmatu „Negoda gadsimts”, kurā, aprakstot indiāņu stāvokli, mēģināja modināt nācijas sirdsapziņu. Tomēr lielākā daļa sabiedrības uzskatīja, ka indiāņiem jāiekļaujas amerikāņu kultūrā.
 
Migrācija
19. gadsimtā pasaulē strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Eiropā radās pārapdzīvotība. Daudzi cilvēki, meklējot labākus dzīves apstākļus, pameta savu dzimteni. Visvairāk pārceļotāju izbrauca uz ASV, Kanādu, Brazīliju, Austrāliju, Dienvidāfriku.
 
Izceļotāji no Eiropas valstīm uz ASV (1820-1990)
DSC_6456.JPG
1820 - 1840
DSC_6457.JPG
1840 - 1860
DSC_6458.JPG
1860 - 1880
DSC_6458 - Copy.JPG
1880 - 1900
 
 
DSC_6459.JPG
 
Emigrantu sastāvs bija raibs. Tie bija gan trūcīgi cilvēki, kas meklēja glābiņu no posta un bada, gan amatnieki, kas nevarēja atrast darbu, gan izraidīti dižciltīgie, gan piedzīvojumu kāri laimes meklētāji, kurus vilināja nostāsti par visplašākajām iespējām aizjūras zemēs.
 
Strauju izceļošanas vilni 1848. gadā radīja ziņas par zelta atrašanu Kalifornijā. Uz Ameriku devās tūkstošiem zeltraču. Dažu gadu desmitu laikā iedzīvotāju skaits ASV strauji palielinājās – no 9.6 miljoniem 1820.gadā līdz 31,4 miljoniem 1860.gadā, bet 1900.gadā tas sasniedza 76,1 miljonu.
 
Brīvības statuja
1865.  gadā franču vēsturnieks Eduārs de Labulē ieteica uzbūvēt statuju, kura simbolizētu brīvību un iemūžinātu Francijas un Amerikas draudzību. Statuja pēc Frederika Ogista Bartoldi projekta izgatavoja Aleksandrs Gistavs Eifelis. 1878. gadā to eksponēja pasaules izstādē Parīzē, bet 1885. gadā tā tika pārvesta uz Ameriku un uzstādīta Elisas salā Ņujorkā.
 
Tieši šo statuju, iebraucot Amerikā, vispirms ieraudzīja pārceļotāji no Eiropas un citām zemēm.
Uz plāksnes Brīvības statujas pamatnē var izlasīt Emmas Leizeres dzejoļa rindas:
„Dodiet man savus nogurušos un nabadzīgos,
Jūs apjukušos, kuri alkst pēc atelpas,
Jūs atraidītos un nožēlojamos,
Sūtiet viņus visus, šos nelaimīgos, pie manis.
Es ceļu savu lāpu pie zelta durvīm.”
DSC_6454.JPG
Imigrantu kuģis iebrauc Ņujorkas ostā.
 
Laikaposmā starp diviem lieliem kariem – pilsoņu karu un Pirmo pasaules karu – ASV bija piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Mazāk nekā 50 gadu laikā tās no agrāras valsts bija pārvērtušās par industriālu valsti. Visur parādījās lielas rūpnīcas un tēraudlietuves, strauji augošas pilsētas. Pilsētas kļuva par dzīves centru, uzkrājās kapitāls, koncentrējās biznesa un finanšu iestādes, dzīvoja strādnieki un ierēdņi. Agrākie ciemati pārvērtās par pilsētiņām, pilsētiņas - par lielpilsētām.
 
DSC_6461.JPG
Ņujorkas Brodveja (1803)
 
1860. gadā nevienā pilsētā iedzīvotāju skaits nesasniedza miljonu, bet 1890.gadā Ņujorkā bija jau 1,5 milj., Čikāgā un Filadelfijā – vairāk par 1 milj. iedzīvotāju. Šajos 30 gados Filadelfijas un Baltimoras iedzīvotāju skaits dubultojās, Kanzasas un Detroitas – 10 reizes, Mineapoles un Omahas – 50 reizes.

Tomēr galvenā nodarbošanās joprojām bija lauksaimniecība. Veidojās lielas fermeru saimniecības, kurās roku darbu pakāpeniski nomainīja dažādi mehānismi. Kaut arī ASV iedzīvotāju skaits strauji pieauga, lauksaimniecība spēja nodrošināt visus un pat radīt uzkrājumus.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēstures pamatskolai. Jaunie laiki.”, Zvaigzne ABC, 2003., 222. - 225.lpp.