Humānisms
Renesanses laikmetā nostiprinājās jauns pasaules uzskats – humānisms.
Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studija humanitatis – cilvēcības studijām.
Humānisti (mākslinieki un zinātnieki) apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studija humanitatis – cilvēcības studijām.
Humānisti uzskatīja, ka ideālam cilvēkam jābūt:
- brīvam garā,
- vispusīgi izglītotam,
- fiziski spēcīgam.
Humānistus nodarbināja viss, kas bija saistīts ar cilvēku. Ierosmi viņi smēlās senās Grieķijas un Senās Romas vēsturē un kultūrā. Tur viņi rada apstiprinājumu tam, ka cilvēks ir tiesīgs patstāvīgi un kritiski domāt. Antīkie paraugi rosināja atziņu, ka cilvēks un viņa individualitāte un neatkarība ir izpētes vērta. Ar to izskaidrojama pastiprinātā interese par klasiskajām valodām, antīko filozofiju un literatūru. Itālijā šādu antīko mākslas un literatūras paraugu bija saglabājies daudz. Humānisti piedāvāja jaunas idejas, kas ļoti atšķīrās no viduslaiku dogmām.
Humānistu izpratnē izglītots cilvēks bija tāds, kuram bija universālas zināšanas – kurš:
- prata klasiskās valodas,
- pārzināja antīko filozofiju un literatūru,
- interesējās par dabaszinātnēm un tehnikas sasniegumiem.
Humānismā tika cildināta kristīgā domāšana, garīgā brīvība un tolerance - iecietība pret citu uzskatiem, ticību un paražām.
Viduslaiku zinātne tikpat kā nenodarbojās ar dabas izpēti, bet 15.gadsimtā viss mainījās. Tāpat kā agrāk tika studēta Arhimēda fizika, Ptolemaja ģeogrāfija un Hipokrata medicīna, taču kritiskā pieeja lika humānistiem pašiem vērot un skaidrot dabas parādības. Tagad svarīgāka bija personiskā pieredze. Sevi pieteica eksperimentālā zinātne. Leonardo da Vinči uzsvēra, ka atgriezties pie antīkā mantojuma, tā atziņas pašam nepārbaudot, nozīmē atcerēties, nevis izprast. Ģeniālais mākslinieks uzskatīja, ka, arī veidojot mākslas darbus, ir jābalstās uz matemātikas likumiem, jāizdara nekļūdīgi aprēķini un stingri jāievēro proporcijas.
Pārmaiņas skāra arī medicīnu, kas viduslaikos bija vairāk teorētiska zinātne. Jaunas teorijas medicīnā izstrādāja flāmu ārsts Andreass Vezālijs, kurš nodarbojās ar cilvēka ķermeņa pētījumiem.
Poļu astronoms Nikolajs Koperniks pamatoja heliocentrisko sistēmu, kurā Visuma centrs ir Saule. Observatorijās pētīja debess ķermeņus.
Tajā Eiropas daļā, kas atradās uz ziemeļiem no Alpu kalniem, par galvenajiem humānisma centriem kļuva Parīze, Londona, Oksforda, Strasburga un Brisele.
Roterdamas Erasms
Ziemeļu renesanses spilgtākā izpausme ir Roterdamas Erasma darbi. Erasma personība ļauj arī spriest, kāds ir šī jaunā, izglītotā cilvēka tips: neviens tolaik tik perfekti un eleganti nepārvaldīja latīņu valodu un nebija tik daudz lasījis kā Erasms. Viņš atteicās no iespējas kļūt par priesteri un kļuva par rakstnieku. Erasms būtībā nepiederēja kādai noteiktai zemei, bet daudzviet tika gaidīts un dzīvoja dažādās pilsētās. Darbus viņš rakstīja latīņu valodā. Par tiem sajūsminājās visa Eiropa. 1509. gadā Erasms sarakstīja savu mūsdienās populārāko darbu - "Muļķības slavinājums", kas latviski izdots 1959. gadā.
Humānisti interesējās arī par sabiedrisko dzīvi un politiku. Radās jaunas politiskās teorijas.
Florencietis Nikolo Makjavelli darbā „Valdnieks” pievērsās varas īstenošanas jautājumiem, aplūkojot tos šķirti no morāles. Viņš uzskatīja, ka ceļā uz mērķi ir pieļaujama jebkādu līdzekļu izmantošana. Līdz ar to N. Makjavelli noformulēja politikas īstenošanas principus, kurus viņa kritiķi nosauca par negodīgiem un morāli nepieņemamiem. Tā izraisījās diskusija par attiecībām starp politiku un morāli, kas nav zaudējusi savu nozīmi līdz mūsu dienām.
Anglis Tomass Mors darbā „Utopija” pauda humānistu priekšstatus par ideālu valsti. Viņa Utopija bija laimīga sala, kura iedzīvotāji ir atteikušies no īpašuma, naudas un kariem. Tā bija valsts, kurā nevienam nekas netrūka un jebkurš strīds tika atrisināts toleranti.
Svarīgi!
1455. gadā Johana Gūtenberga izgudrotā grāmatu iespiešana ļāva ātri izplatīt humānisma idejas Eiropā. 1450. – 1500. g. Eiropā bija aptuveni 10 – 40 miljonu grāmatu, bet 1600. gadā – jau 250 miljoni.
No pirmā Gūtenberga izdevuma līdz 1500. gadam tika nodrukāti dažādi iespieddarbi vairāk nekā 10 milj. eksemplāros. No tiem līdz mūsdienām saglabājušies aptuveni 500 000.
Kopš grāmatu iespiešanas izgudrošanas visvairāk iespiestā grāmata bija Bībele. Jau 15. gadsimtā pieredzēja vairākus izdevumus dažādās Eiropas valstīs. 18 reizes to izdeva Vācijā, bet 16 reizes – Itālijā.