Renesanses izplatība
Arī citās Eiropas zemēs atdzima interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, piemēram, balets, nonākuši Francijā. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.
Sākot ar 12. gs. kultūras dzīvē, mākslā un arhitektūrā uzplauka arvien jauni stili un formas. Ap 16. gs. Eiropas kultūra jau bija pilnīgi jauns, unikāls fenomens.
Praktiski nekādu ietekmi renesanse neatstāja uz Osmaņu impēriju.
Svarīgi!
Pastāv pat viedoklis, ka renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.
Lai būtu iespējama seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana, nemaz nerunājot par jaunām idejām, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznīcas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloģisko kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām.
Pārmaiņas sabiedrības apziņā
Reformācijas tendencēm bija jāpanāk atzīšana pietiekami plašā un ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās, notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no dogmām. Atgūtā sabiedrības apziņas, domāšanas patstāvība, ir viens no galvenajiem renesanses ieguvumiem. Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.
Pārmaiņas skāra arī Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju (reformācijas kustība un protestantisma attīstība). Tā sekas bija vēl lielāka baznīcas ietekmes mazināšanās ievērojamā Eiropas daļā.
Tomēr renesanses jaunās vēsmas nebūt nenozīmēja tūlītēju baznīcas lomas mazināšanos sabiedrībā. Reliģija, ticība, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā.
Renesanses sasniegumi radīja izmaiņas apkārtējās pasaules uztverē. Tas bija pamats mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus, tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rīcību.
Pārmaiņas sabiedrības struktūrā
Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju kā vienotu, organizētu indivīdu kopumu jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.
Pilsētas
Pakāpeniski pārstrukturējās arī pilsētu sabiedrība. Savu varu nostiprināja pilsētu aristokrātija, birģeri jeb brīvie pilsētu iedzīvotāji, formējās buržuāzija.
Pilsētu izaugsmi veicināja straujais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā renesanses laikā. 16. gs. laikā pilsētu skaits ar 100 tūkstošiem un vairāk iedzīvotāju pieauga no 5 līdz apmēram 14. Tam gan bija arī savas ēnas puses. Palielinātais iedzīvotāju skaits radīja zemes deficītu laukos, līdz ar to arī relatīvu pārtikas trūkumu. Tā rezultātā Eiropā izraisījās cenu revolūcija - straujš cenu pieaugums uz daudzām patēriņa un citām precēm.
Taču no otras puses, daudzas Eiropas pilsētas baudīja lēta darbaspēka pārpilnību, kas veicināja pilsētu labiekārtošanu un ievērojamu renesanses celtņu būvniecību.