Teorija

Svarīgi!
Renesanses idejas visspēcīgāk izpaudās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laikposmu no 14. līdz 16. gs.
Itālijas renesanse nenozīmēja tikai atgriešanos pie Senās Grieķijas un Senās Romas kultūras izpētes un tās atdarināšanu. Antīkā kultūra kļuva par iedvesmas avotu visās mākslas jomās: arhitektūrā, glezniecībā, literatūrā un mūzikā.
 
Agrīnās renesanses (15. gadsimta sākums) laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kuras tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
 
Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences meistars Džoto di Botone(1267 - 1337). Džoto pārzināja gan arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus. Viņa slavenākais darbs ir fresku cikls Skroveņi kapellā, kas atrodas Padujā, Veneto.
 
dzoto.jpg
Džoto di Bodone
 
Jaunā laika domāšana, kas sākas ar Danti (itāļu renesanses izcilākais dzejnieks) un Džoto, turpinās arī nākamajos gadsimtos, mākslinieku un filozofu skatījumā uz pasauli. 15. gadsimta beigās Florence bija kļuvusi par Itālijas kultūras dzīves centru, kurā dzīvoja un strādāja slavenākie tā laika mākslinieki.
Svarīgi!
15. gadsimta beigās renesanse piedzīvoja uzplaukumu un sāka izplatīties citur Eiropā.
Līdzīgas kultūras pārmaiņas franču un flāmu humānistu ietekmē piedzīvoja Ziemeļeiropa. Uz renesanses sasniegumiem izauga jauno laiku Eiropas kultūra.
 
Īpaši daudz nozīmīgu darbu renesanses periodā tika radīts glezniecībā, tēlniecībā un arhitektūrā.
 
Glezniecībā tika atrastas jaunas metodes, piemēram, lineārā perspektīva (paralēlas līnijas attālinoties pamazām it kā tuvinās, līdz saplūst vienā punktā) un kompozīcija (gleznas elementu savstarpējais izkārtojums).
 
Dižrenesanses laikā (16. gs.) mainījās attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja.
 
Leonardo da Vinči
Itāļu gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks, inženieris un dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs Leonardo da Vinči izgudroja otru perspektīvas veidu: gaisa perspektīvu – jo lielāks attālums no skatītāja, jo krāsu toņi kļūst gaišāki un vēsāki. Prasmīgi tika pielietotas gaismēnas, tā panākot telpiskumu. Mākslinieki atļāvās drosmīgi eksperimentēt ar krāsām.
 
davinci.jpg
Leonardo da Vinči
 
Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām.
 
Florencē tapa slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets "Mona Liza" jeb "Džokonda" (1503-1506), ko māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo. Portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva.
 
mona.jpg
"Mona Liza"
 
Portrets "Mona Liza" tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. "Monas Lizas" sejas izteiksme ir izraisījusi vislielākās emociju vētras un karstākās debates. Vai viņa attēlota ar tikai augstākās sabiedrības dāmai raksturīgo tikko jaušamo smaidu? Vai viņa varbūt smīn? Ir izskanējusi pat versija, ka sievietei vienkārši mutē nav bijis zobu, tādēļ viņas smaids liekas tik samākslots. Zināms, ka "Mona Liza" bijis viens no iemīļotākajiem da Vinči darbiem, un tas atradās pie mākslinieka līdz pat mūža beigām.
 
15. gs. atklātā lineārā perspektīva ļāvusi māksliniekam radīt telpiskuma iespaidu. Gleznu "Pasludināšana" Leonardoda Vinči radīja 21 gada vecumā.
 
paslud.jpg
Leonardo da Vinči „Pasludināšana” (Ap 1743. g.)
 
Jans van Eiks
Savukārt flāmu gleznotājs Jans van Eiks (1390-1441) mākslas vēsturē tiek uzskatīts par renesanses principu iedzīvinātāju Nīderlandē. Viņš izgudroja gleznošanu ar eļļas krāsām. Pabeidzis gleznot sava brāļa Huberta iesākto altārgleznu, kas pazīstama ar nosaukumu "Gentes altāris", Jans van Eiks ieguva slavu.
 
Filipo Brunelleski
Viens no izcilākajiem renesanses arhitektiem bija Filipo Brunelleski (1377-1446), kurš, pētīdams seno romiešu celtnes, iepazina antīkās arhitektūras proporciju sistēmu un konstruktīvos principus. Šī pieredze viņam palīdzēja īstenot tehniskas novitātes. Brunalleski izgudroja metodi, kā izbūvēt milzīgo kupolu Florences katedrālei.
 
flor.jpg
Florences katedrāle
 
Florences katedrāle tika iesākta 1296. gadā kā gotiska celtne. Līdz 1418. gadam kupola konstruktīvais risinājums vēl nebija atrasts. Tad Filipo Brunelleski nāca klajā ar praktisku un mērķtiecīgu priekšlikumu, kurā gotiskās velvju būvniecības tradīcijas apvienojās ar Senās Romas inženiertehnisko pieredzi. F. Brunelleski sasniegumi lika pamatus itāļu renesansei, kuras laikā Apenīnu pussala kļuva par jaunas kultūras centru.
 
Mikelandželo
mikel.jpg
Mikelandželo
 
Mikelandželo tēlniecībā līdz pilnībai izkopa cilvēka auguma atveidi.
 
Līdzīgi kā Leonardo da Vinči, viņš bija ļoti daudzpusīga personība - tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks. Atšķirībā no da Vinči sabiedriskuma, Mikelandželo uz visu un visiem raudzījās ar neuzticību. Viņam likās, ka apkārtējie vēl māksliniekam ļaunu, pat vēlas viņu noindēt! Mikelandželo iekšēji bija ļoti sirsnīgs cilvēks, bet ārēji skarbā rakstura dēļ viņš pats sev vairāk nodarīja ļaunumu nekā to būtu vēlējušies citi.
 
pieta.jpg
"Pieta"
 
Skulpturāla grupa "Pietà" padarīja mākslinieku slavenu. Sākumā Mikelandželo laikabiedri negribēja atzīt jauno tēlnieku par "Pieta" autoru, jo tā bija neticami meistarīgi veidota. Tad Mikelandželo vienīgo reizi savā daiļradē parakstīja darbu - uz lentes, kas iet pāri Marijas pleciem, viņš iekala savu vārdu.
 
Mūsdienu mākslas vēsturnieks E.H.Gobrihs par Mikelandželo

To, cik patiess bijis Mikelandželo lepnais neatkarības apliecinājums, pierāda fakts, ka viņš atteicās no samaksas par savu pēdējo dižo darbu, ar ko nodarbojās vecumdienās: līdz savai nāvei palīdzēja pabeigt (...) Sv. Pētera katedrāles būvi. Šo darbu pie kristīgās pasaules galvenās baznīcas kupola padzīvojušais meistars uzskatīja par devumu Dieva godības vairošanā, ko nedrīkst aptraipīt ar zemisku peļņas kāri. Majestātiskais, dubultkolonnu balstītais Sv. Pētera katedrāles kupols (...) ir ļoti piemērots piemineklis šim savdabīgajam māksliniekam, kuru viņa laikabiedri dēvēja par dievišķo.
 
Kopš 14. gadsimta mākslinieki labāk pārzināja anatomiju un radās izpratne par proporcijām. Attīstījās portretu glezniecība. Humānisma izglītība ļāva gleznotājiem mākslas darbu sižetus meklēt antīkajā literatūrā un filozofijā, izzināt un attēlot dabu. Līdz ar to tēmu loks kļuva plašāks un daudzveidīgāks.
 
DSC_3047.JPG
Cilvēka ķermeņa proporcijas (Leonardo da Vinči zīmējums)

Itālijas izglītotā sabiedrība jauno mākslu uzņēma ar sajūsmu. Gaisotne tās radīšanai bija labvēlīga. Māksliniekiem netrūka pasūtījumu – tie nāca gan no baznīcas, gan no valdniekiem, aristokrātiem un bagātajiem pilsoņiem, kas kļuva par mākslas mecenātiem (bagāts literatūras, mākslas un zinātnes atbalstītājs). Ar gleznām, freskām un skulptūrām tika izdaiļotas ne tikai valdnieku pilis, bet arī bagātu tirgotāju, valstsvīru un baņķieru dzīvojamās ēkas. Ar saviem pasūtījumiem viņi atbalstīja jauno mākslu. Slaveni mecenāti bija bagātā un ietekmīgā Mediči dzimta Florencē.
 
15. gs. kā mākslas, izglītības un kultūras centrs izvirzījās Toskānas novads Ziemeļitālijā, īpaši Florence. Tur dzīvoja un strādāja tādi izcili renesanses mākslinieki kā Donatello, Sandro Botičelli, Filipo Brunalleski, Leonardo da Vinči, Mikelandželo.
 
16. gadsimtā uzplauka Roma. Tur pārcēlās strādāt Donato Bramante, Rafaēls, Mikelandželo un citi mākslinieki. Par pilsētas galveno celtni kļuva Sv. Pētera katedrāle, kuras celtniecība tika pabeigta 1624. gadā.
 
16. gs. otrajā pusē itāliešu mākslas centrs pārvietojās uz Venēciju, kur strādāja gleznotāji Jakopo Tintorto, Paolo Veroneze.
 
Ideālpilsētas plānojums
Ap 1460. gadu pirmo reizi arhitekts Antonio Averlīno uzzīmēja pirmo ideālas pilsētas plānu. Tai bija jābūt paraugpilsētai ar taisnām ielām, plašiem laukumiem un dzīvošanai patīkamu vidi. Arī tās pārvaldē nedrīkstēja būt nekādi trūkumi. Par tās pārvaldītājiem bija jākļūst pašiem gudrākajiem un spējīgākajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa.
 
A.Averlīno uzsvēra, ka amatpersonām jāpakļaujas demokrātiskai pārvaldei, bet noziedzība jāapkaro ar pedagoģiskām pamācībām.
 
Atsauce:
S.Goldmane, J.Klišāne, A.Kļaviņa, I.Misāne, L.Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”3. daļa. Jauniei laiki, RAKA, 2006.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Uffizi_Giotto.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Leonardo_self.jpg
http://www.lairweb.org.nz/leonardo/monalisa.jpg
http://images.visititaly.com/App_Images/Blog/5c3d11d1-1a2f-4804-ba85-5b6e5f4f26e4.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Mikeland%C5%BEelo
http://www.wga.hu/frames-e.html?/html/m/michelan/1sculptu/pieta/1pieta1.html
http://www.liis.lv/makslasv/Renesan/RenIt/galvena.htm