Teorija

Viduslaiku Eiropā politiski nozīmīgāka bija garīgā, nevis laicīgā vara, taču jauno laiku sākumposmā situācija mainījās. Ap 1500. gadu daudzās Eiropas zemēs valdnieki tiecās nostiprināt savu varu kā garīgajās, tā laicīgajās lietās.
 
Kāpēc tieši vācu zemēs aizsākās reformācija, kas pārmainīja visu reliģisko dzīvi Eiropā?
  
 
Tam bija vairāki cēloņi:
  1. Katoļu baznīcai Vācijā piederēja lieli zemes īpašumi, bet tajos iekasētie nodokļi aizplūda uz Romu.
  2. Vācu tauta nebija vienota, jo daļu zemu pārvaldīja firsti, daļu – katoļu garīdznieki, kuriem nerūpēja vācu tautas nacionālās intereses, jo viņi kalpoja Romas baznīcai.
  3. Vācijā nebija spēcīgas centralizētas varas. Neatkarīgie sīko valstiņu valdnieki – firsti, kuriem bija savs karaspēks, sava nauda un neatkarīga tiesa, visādi centās iegrožot Vācu Romas impērijas ķeizara varu.
  
Vācija bija kā pulvera muca, un Mārtiņš Luters to uzspridzināja. M. Luters bija mūks, teoloģijas profesors Vitenbergas Universitātē Saksijā. Viņš izteica savu neapmierinātību par grēku atlaižu – indulgenču tirdzniecību, kuru pāvests bija uzsācis, lai gūtu līdzekļus vērienīgajai Sv. Pētera katedrālei Romā.
Indulgence – pilnīga vai daļēja grēku atlaišana un atlaidu raksts. Pāvests garantēja, ka pēc grēksūdzes tiek atlaists zemes dzīvē un šķīstītavā izciešamais sods par grēkiem.
1517. gada 31. oktobrī M. Luters pie Vitenbergas Pilsbaznīcas durvīm piestiprināja 95 tēzes (īsi un konkrēti izteikta doma). Tajās tika izteikts aicinājums uz zinātnisku disputu (diskusija jeb domu apmaiņa) par grēku atlaidēm – indulgencēm. Viņš vēl nedomāja par reformām baznīcā, bet tikai aicināja citus teologus uz domu apmaiņu.
 
DSC_3293.JPG
M. Luters piestiprina tēzes pie Vitenbergas Pilsbaznīcas durvīm (19. gs. glezna)
 
M. Luters uzskatīja, ka:
  1. svarīgākais dzīvē ir ticība Dievam,
  2. kristietības pamatā ir tikai Bībele, 
  3. greznība neiederas baznīcā, jo ticībai jāmājo katra cilvēka sirdī, un to var stiprināt, lasot Bībeli,
  4. garīdznieki nevar būt starpnieki starp cilvēku un Dievu, arī pāvests nav nepieciešams.
 
Latīņu valodā uzrakstītās M. Lutera tēzes tika pārtulkotas vācu valodā. Tā kā jau bija izgudrota grāmatu iespiešana, tās ātri un lielā skaitā tika izplatītas visā Vācijā. Daudzi cilvēki tajās atrada apstiprinājumu savām domām. Arī daļa katoļu garīdzniecības pārgāja M. Lutera pusē. Tā kā M. Lutera aizsāktā diskusija deva impulsu lielas eiropiešu daļas atkrišanai no katoļu baznīcas.
 
Kad pāvests uzzināja par M. Lutera rīcību, viņš to pasludināja par ķecerību un nosūtīja bullu (pāvesta raksts, rīkojums), kurā nolādēja nemiera cēlāju un pieprasīja, lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem. Taču M. Luters nepakļāvās un publiski savu studentu klātbūtnē bullu sadedzināja.
 
Svētā Romas impērija ķeizars Kārlis V nostājās pāvesta pusē un uzaicināja M. Luteru uz Vācu Svētās Romas impērijas kārtu pārstāvju sanāksmi – reihstāgu Vormsā. Tur viņu pasludināja ārpus likumu un mācību aizliedza. M. Luters atrada patvērumu pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha. Slēpdamies no aresta un soda, viņš uzsāka milzīgu darbu – Bībeles tulkošanu vācu valodā.
 
AAAAA.jpg
Ķeizars Kārlis V (1519-1556)
 
Līdz ar to Bībele pirmo reizi kļuva pieejama tautai. Tam bija liela nozīme ne tikai ticības dzīvē, bet arī kultūrā un tautas vienošanas procesā. Līdz tam Vācijas novadu dialekti bija tik atšķirīgi, ka vācieši cits citu saprata tikai ar lielām grūtībām. M. Lutera Bībeles tulkojums lika pamatu vācu nacionālajai valodai.
 
Vācu tauta ar lielu sajūsmu atbalstīja jauno mācību.
 
Visi iedzīvotāju slāņi Lutera mācībā atrada kaut ko savai dzīvei būtisku:
  1. Firsti vēlējās atstumt garīdzniekus no valsts pārvaldes un paši lemt baznīcas lietas savās zemēs.
  2. Bruņinieki, kas jaunajiem laikiem sākoties, bija zaudējuši gan iztikas līdzekļus, gan vietu sabiedrībā, cerēja atgūt zudušo varenību, gāzt firstus un atgūt baznīcas zemes.
  3. Zemnieki Lutera mācību tulkoja atbilstoši savām interesēm. Viņi bija nabadzīgi un beztiesīgi. Tā kā Bībelē teikts, ka visi cilvēki ir brīvi, nav nabago un bagāto, zemnieki gribēja novērst nevienlīdzību, pārdalot bagāto īpašumus. Sākās laupīšana un piļu dedzināšana. Nemieri pārauga zemnieku karā.
  4. Pilsētnieki vairs nevēlējās apmaksāt katoļu baznīcas greznās ceremonijas un citus izdevumus. Viņi gribēja iegūt baznīcas īpašumus.
 
Pirmie par savām tiesībām uzstājās bruņinieki. Tie sapņoja par vācu zemju apvienošanu, taču viņi bija ieinteresēti arī dzimtbūšanas nostiprināšanā. 1522. g. sākās bruņinieku dumpis, kas bija vērsts pret Trīres arhibīskapu, bet bruņiniekus neatbalstīja ne zemnieki, ne pilsētnieki.
 
Mārtiņš Luters viens no pirmajiem saskatīja pilsoņu kara briesmas vācu zemēs. Luters savu darbību galvenokārt izvērsa vienkāršās tautas vidū (tautas, kura nepiedalījās valsts pārvaldē).
 
Daudzi sludinātāji atbalstīja bruņotas cīņas nepieciešamību, pazīstamākais no tiem – TomassMincers. Viņš aicināja gāzt pastāvošo kārtību, bet viņam nebija skaidrs, kā veidot jaunu kārtību. Minceru atbalstīja tikai daļa zemnieku, lielākā daļa uzskatīja, ka muižnieku patvaļa jāierobežo ar likumu. Daudzviet notika grautiņi un asiņainas izrēķināšanās.
 
Zemnieku kustība pārvērtās pilsoņu karā, kas aptvēra Vācijas lielāko daļu. Tomasu Minceru sagūstīja un sodīja ar nāvi. 1525. g. pilsoņu karā bojā gāja ap 100 000 cilvēku. Dzimtbūšana kļuva vēl smagāka, jo muižnieki nežēlīgi izrēķinājās ar zemniekiem 
 
aab.jpg
Mārtiņš Luters
 
  • 1517 – Luters piestiprina 95 tēzes pie Vitensbergas Pilsbaznīcas durvīm.
  • 1519 – Luters paziņo, ka pāvests un koncili var kļūdīties, tāpēc vienīgā patiesība jāmeklē Bībelē.
  • 1520 – Luters publiski sadedzina pāvesta bullu, kurā pāvests viņam draudēja ar izslēgšanu no baznīcas.
  • 1521 – pāvests nolād Luteru un izslēdz viņu no baznīcas.
  • 1521 – Vormsas reihstāgā ķeizars Kārlis V pasludina Luteru ārpus likuma.
  • 1525 - Luters pārkāpj celibātu (aizliegums katoļu garīdzniekiem stāties laulībā) un apprecas ar bijušo mūķeni Katrīnu Boru.
  • 1521 – 1534 Luters pārtulko Bībeli vācu valodā. 
 
M. Luters
 
Tiklīdz vienkārši ļaudis iegādājas indulgenci, viņi vairs neredz vajadzību mainīt savu uzvedību.
 
Ikvienam cilvēkam, no viszemākā līdz visaugstākajam, jāprot lasīt Bībele. Agrāk Bībeli varēja izlasīt tikai garīdznieki un zinātnieki, jo tā bija latīņu valodā.
 
Vienīgā autoritāte ir Bībele. Lai cilvēks nonāktu līdz patiesībai un tādējādi spētu glābt savu dvēseli, nav vajadzīgs pāvesta galms ar tām milzu bagātībām un greznību, kas nāk līdz ar baznīcas amatiem. Nav vajadzīgi visi šie rituāli un dogmas.
 
Vormsas edikts (1521)
 
Ikvienam impērijas iedzīvotājam ir aizliegts dot minētajam Mārtiņam Luteram patvērumu, naktsmājas, ēdamo, dzeramo un zāles (...) Viņa domubiedri, slēpēji, sabiedrotie un sekotāji pēc ķeizara gribas tāpat jāvajā, jāarestē, tiem  jāatņem īpašums. (...) Neviens nedrīkst lasīt Lutera sacerējumus, tos pirkt, pārdot, turēt mājās, pārrakstīt, iespiest.
 
Mūsdienu amerikāņu vēsturnieki
 
Pirms 1520. gada drukāto grāmatu metiens vidēji mēdza būt ap tūkstoti, bet M. Lutera raksti tik drukāti 4000 eksemplāros, kurus izpirka dažu dienu laikā. Pēc tam sekoja vēl daudzi tūkstoši.
 
Reformācijas laika karikatūras
DSC_3303.JPG
"Pāvests - ēzelis" (1523)
 
DSC_3304.JPG
"Luters - velna dūdas" (1521)
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
http://lv.wikipedia.org/wiki/
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 59.lpp.