Teorija

Protestantisms – viens no galvenajiem kristietības virzieniem, kas veidojās reformācijas gaitā.
Mūsdienās tas sazarojies anglikāņu, baptistu, luteriešu, metodistu un citās baznīcās, pie kurām pieder aptuveni 300 miljoni protestantu.
 
Mārtiņa Lutera idejām Eiropā radās daudz piekritēju un sekotāju. Vācijā cīņa pret katoļu baznīcu vienlaikus bija cīņa par vācu tautas apvienošanu, bet Šveicē – cīņa pret franču un austriešu okupāciju.
Reformāciju īpaši atbalstīja zemēs, kur katoļu baznīca traucēja saimniecības attīstībai.
 
DSC_3305.JPG
M. Luters un viņa sekotāji. (16.gs. gravīra)
 
Reformas atbalstīja pilsētnieki, muižnieki, daudzviet arī zemnieki. Protestantiem vislielākie panākumi bija Ziemeļeiropā un Viduseiropā, jo tur bija vienkāršāks un pieticīgāks dzīvesveids.
 
Kad 1530. gadā Vācu Romas impērijas reihstāgā Augsburgā M. Lutera domubiedri protestēja pret ķeizara aizliegumu izdarīt baznīcas reformas, visus reformatorus sāka saukt par protestantiem.
 
Reformācijas pretinieki sāka dēvēt protestantisma piekritējus to cilvēku vārdā, kuri aizsāka pretestību. Lutera piekritējus sāka saukt par luteriešiem jeb luterāņiem, Žana Kalvina sekotājus Šveicē - par kalvinistiem.
 
Pēc luterānisma nostiprināšanos Ziemeļvācijas firstu valstīs, bija jāizcīna cīņa ar Svētās Romas imperatoru Kārli V, kurš bija luterānisma pretinieks. Tomēr rezultātā Kārlis V piekāpās.
Svarīgi!
1555. gadā Vācijā tika noslēgts Augsburgas ticības miers. Ar šo līgumu Lutera mācība Vācijā tika atzīta par likumīgu un stājās spēkā pavisam jauna kārtība ticības lietās.
Katrs zemes valdnieks bija tiesīgs izlemt, kurai reliģijai pievienosies tā pavalstnieki. Bija panākts galvenais – laicīgie valdnieki bija kļuvuši par noteicējiem arī reliģiskajā dzīvē.
 
Ziemeļeiropā no Romas katoļu baznīcas atšķēlās Dānijas, Zviedrijas un Anglijas baznīcas.
 
Augsburgas ticības miera svarīgākie lēmumi (1555):
  1. Luteriešu un katoļu konfesiju piekritēji solās nesūdzēt pretējo pusi tiesā sakarā ar ticības jautājumiem un neuzbrukt tai.
  2. Protestantiskie zemeskungi var paturēt 1522.gadā iegūtās baznīcas zemes.
  3. Augstākie garīdznieki drīkst pāriet protestantismā, bet tad tiem jāatsakās no saviem iepriekšējiem amatiem.
  4. Pavalstniekiem jāpieņem sava zemeskunga ticība. Kas to nevēlas, tam ir tiesības izceļot.
  5. Impērijas pilsētās drīkst tāpat kā līdz šim dzīvot abu konfesiju pārstāvji.
  
Anglija
16. gs. sākumā Anglijā valdošā Tjūdoru dinastija cīnījās par valsts saliedēšanu un karaļa varas nostiprināšanu. Kad Eiropā sākās reformācijas, Anglijā valdīja Henrijs VIII Tjūdors, kurš bija nežēlīgs valdnieks.
 
AAAC.jpg
Henrijs VIII
 
Arī Anglijā izplatījās protestantu idejas, bet reformācija norisinājās atšķirīgi. Anglijas protestantu baznīca atšķīrās no Lutera, Cvinglija un Kalvina baznīcām. Par iemeslu Romas katoļu baznīcas kundzības likvidēšanai kalpoja Romas pāvesta atteikums atzīt Henrija VIII šķiršanos no sievas. Anglijas valdnieks izmantoja šo ieganstu un izšķīrās par drosmīgu rīcību – nepakļaušanos Romai. Henrijs VIII panāca 1534. g. Anglijas parlamenta lēmumu atdalīt Anglijas baznīcu no Romas pāvesta varas. Anglijā slēdza klosterus, to īpašumus pārņēma valsts (līdz reformācijai 1/6 daļa zemes Anglijā piederēja klosteriem.).
 
Par baznīcas galvu kļuva Anglijas karalis. Tika aizliegts pārdot grēku atlaides un tika iztulkota Bībele angļu valodā. Anglikāņu baznīca saglabāja lielāko daļu katoļu rituālu un tradīciju, bet bija pilnīgi neatkarīga no Romas.
  
Henrija VIII vienīgais dēls Eduards VI valdīja tikai 6 gadus, vēlāk par karalieni kļuva Henrija VIIII meita Marija Tjūdore, kuru sauca par Asiņaino Mēriju. Viņa centās atjaunot katoļu kundzību. Anglijā ieviesa inkvizīciju, uzliesmoja nemieri.
 
No 1558.g. tronī kāpa Henrija VIII meita karaliene Elizabete I, kura atjaunoja anglikāņu baznīcu. Viņas laikā Anglija cīnījās ar katolisko Spāniju. Anglija bija spēcīgākā Eiropas valsts, kur katoļu baznīcas kundzība tika pilnībā likvidēta. Elizabete I atklāti atbalstīja Spānijas un Romas pāvesta ienaidniekus. Protestanti no visas Eiropas rada patvērumu Anglijā.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.