Teorija

1648. gadā Eiropa bija pilnīgi citāda, nekā 1517. gadā, kad sākās reformācijas laikmets.
Svarīgi!
Reformāciju nereti uzskata par iepriekš vienotās Eiropas sadalītāju. Pirms reformācijas eiropieši jutās kā vienas kristīgās pasaules ļaudis. Pēc reformācijas vieni bija kļuvuši par protestantiem, bet citi – saglabājuši katoļticību.
Nesaskaņas pastāvēja ne tikai starp protestantiem un katoļiem, bet arī pašu protestantu vidū, jo bija izveidojušās vairākas atšķirīgas baznīcas – luterāņu, kalvinistu u.c.
 
Reformācijas rezultātā:
  1. tika sašķelta viduslaikos izveidojusies pasaules kārtība,
  2. tika likvidētas katoļu baznīcas reliģiskās izņēmuma tiesības,
  3. tika radīts jauns kristietības virziens – protestantisms,
  4. valsts un sabiedrība tika atbrīvota no baznīcas neierobežotās aizbildniecības,
  5. visas konfesijas atvēra skolas, arī katoļi,
  6. visas konfesijas sāka sludināt dzimtajā valodā,
  7. universitātēs vairs nerunāja tikai latīniski (pasniedzēji vairs nebija tikai mūki),
  8. pieauga laicīgās varas loma un ietekme (valdnieki ieguva augstāko varu pār baznīcu savās zemēs, kā arī pārņēma daudzus baznīcas īpašumus),
  9. tika atjaunota katoļu baznīca (lai nezaudētu ietekmi, tā veica ievērojamas izmaiņas savā darbībā),
  10. uzlabojās izglītība,
  11. attīstījās nacionālās valodas un rakstniecība,
  12. sabiedrība sāka vairāk rūpēties par mazturīgajiem un slimajiem,
  13. mākslā ienāca laicīgi sižeti,
  14. nozīmīgāks kļuva katrs cilvēks – indivīds ar savām spējām un zināšanām,
  15. radās labvēlīgi apstākļi uzņēmējdarbībai, attīstījās ražošana un tirdzniecība,
  16. visā Eiropā sāka lasīt Bībeli, jo tā tika tulkota Eiropas tautu valodās.
   
DSC_3347.JPG
Reformētā baznīca. Nirnberga 17.gs.
  
Luterāņu mācītājs Ludvigs Adamovičs (1941):
Vācijā pēc Lutera mācībām sāka reformēt arī baznīcas dzīvi. Mūk izstājās no klosteriem, priesteri apprecējās. No baznīcām izmeta svētbildes. Dievkalpojuma kārtību sāka grozīt, svētā vakarēdienā pasniedza maizi un vīnu. Laicīgās iestādes izglītības un sociālās apgādes vajadzībām pārņēma baznīcas mantu.
 
Vēsturnieks A. Švābe (1937):
Reformācija taču nozīmēja atsvabināšanos no gadu simteņos pārbaudītām principiem un autoritātēm: paklausību atvietoja sirdsapziņas brīvība, celibātu – laulība, askēzi – dzīves bauda.
 
Angļu zinātnieki V. Rēpers un L. Smite (1991):
Lielākā daļa Bībeles lasītāju šodien to var lasīt savā dzimtajā valodā. (...) Bībele ir Rietumu civilizācijas stūrakmens. Ļaudis, lasot Bībeli, šodien ir brīvāki nekā jebkad agrāk. Tiem savu viedokli neuzspiež viena vienīgā, varenā baznīca vai sabiedrība. Ikviens, kas šodien atver un lasa Bībeli, ir pilnīgi brīvs pārdomāt to, ko viņš tajā atrod.
  
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 74.lpp.