Teorija

Žila Verna romāna varoņa monologs
 
Žaks Paganels: „Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūrasbraucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā parādās jaunas zemes, izkāpj no viļņu vālēm sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises ir neskaidras, nepilnīgas un saraustītas.
Beidzot uz globusa visā krāšņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un strautiem, kalniem un ielejām, līdzenumiem (...).
Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklāšana ir visīstākā daiļrade!”
 
(Ž. Verns „Kapteiņa Granta bērni”)
 
DSC_3371.JPG
Ilustrācija no grāmatas "Kapteiņa Granta bērni"
 
No K. Kolumba dienasgrāmatas
 
Zelts – tā ir pati pilnība! Zelts ir bagātību avots, un tas, kuram pieder zelts, var izdarīt visu, ko vien vēlas, zelts pat spēj ievest cilvēka dvēseli paradīzē.
 
Vēsturnieks Roberts Vipers par Spāniju 15. gadsimtā (1930)
 
No divām tagadējām Pireneju pussalas valstīm toreiz pastāvēja tikai Portugāle. Pārējo teritoriju aizņēma patstāvīgas valstis, kas bija veidojušās viduslaikos: Kastīlija, Aragona, Granada, Navarra. 1469. gadā Kastīlijas princese Izabella apprecējās ar Aragonas troņmantnieku Ferdinandu. Šīs laulības lika pamatu vienotai Spānijai.
 
1492. gadā Ferdinands un Izabella, padzenot musulmaņus, panāca Granadas, bet dažus gadus vēlāk – arī Navarras pievienošanu.

Spānijas iesaistīšanās Lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos izskaidrojama ar to, ka spāņi ilgāk par citām tautām dzīvoja krusta karu (rekonkistas) sajūsmā. Viņi bija gatavi doties uz Āfriku un pāri okeānam, lai izplatītu kristīgo ticību un iegūtu valdniekiem jaunas zemes, zeltu un slavu.
 
vvvvv.jpg
Izabella
 
vvvs.jpg
Ferdinands
 
Svarīgi!
Sākās portugāļu un spāņu savstarpējā konkurence, kas izpaudās sacensībās par aizjūras teritoriju iegūšanu un tirdzniecības paplašināšanu.
Jauno laiku cilvēks
Renesanses laikmetā izauga jauno laiku cilvēks – darījumu cilvēks, kurš pieņēma likumus, ieviesa nodokļus, nodarbojās ar tirdzniecību, ceļoja, karoja, ieguva izglītību. Saimnieciska un politiska darbība prasīja arī attīstīt iemaņas rakstīt un rēķināt, uzkrāt zināšanas ekonomikā, tehnikā, ģeogrāfijā, politikā, mudināja izzināt pasauli. Sabiedrībā veidojās jauna attieksme pret dzīvi un cilvēka personību, tika izstrādātas jaunas morāles normas, pasaules uzskats un ideāli.
 
Sinbada jūrasbraucēja stāsts
 
Es iedzīvojos lielā naudā, un Allāhs augstais atlīdzināja man visu, ko biju zaudējis. Un Bagdādē es nodzīvoju priekā un laimē, un jautrībā, un pārticībā. Bet manai dvēselei uznāca dziņa doties pasaulē, un tā tiecās tirgoties un pelnīt naudu, dvēsele cilvēku dīda uz jaunu.

Un tā nu es nolēmu savā prātā un sapirku daudzas preces, kas bija derīgas jūras braucienā. Un es sasēju tās lielā sainī un aizbraucu no Bagdādes uz Basras pilsētu.

Un tā es nonācu upes krastā un ieraudzīju lielu kuģi, un kuģī bija daudz tirgoņu un pasaules braucēju. Un visi tie bija krietni vīri, un bija tie ticīgi, taisnīgu un cēlsirdīgi (...) un braucām mēs no vienas jūras otrā un no vienas salas pie otras, un braucām no pilsētas uz pilsētu, un katrā vietā, kur izkāpām, mēs gājām staigāt un pārdevām savas preces, un pirkām jaunas, un dzīvojām jautri un priecīgi.
 
Austrumu preces
No austrumiem nāca garšvielas – pipari, krustnagliņas, kanēlis, muskatrieksti, kardamons, safrāns, ko tajos laikos Rietumeiropā ieveda nelielos daudzumos un tāpēc vērtēja sevišķi augstu, un pirka, protams, tikai paši bagātākie ļaudis. Tās bija zelta vērtībā, un tām piedēvēja pat dziednieciskas īpašības. Tās padarīja kairinošu, garšīgu un smaržīgu  visu vienmuļo uzturu.
 
Tirdzniecību ar garšvielām, tēju, dārgakmeņiem, zelta rotām, ziloņkaulu, zīdu, brokātu, gobelēniem, paklājiem, ieročiem, porcelānu, smaržīgām zālēm – vīraku, mirrēm – un citām dārgām precēm Āzijas zemēs bija monopolizējuši arābu tirgotāji, tāpēc eiropiešiem to iegūšana bija apgrūtināta.
  
aasss.jpg
Garšvielas
 
Vēsturnieks R. Vipers par atklājumu cēloņiem (1930)
 
Eiropa nekad nejutās tik ierobežota un saspiesta kā viduslaiku beigās (...)

15. gs. vidū osmaņu turki iebruka Eiropā, atņēma Balkānu pussalu un neatvairāmi virzījās uz priekšu, pāri Donavai. Visa Āfrikas ziemeļu piekraste palika musulmaņu rokās, kuri turklāt bija ļoti kareivīgi; viņu jūrnieki pastāvīgi apdraudēja un stipri traucēja eiropiešu tirdzniecisko satiksmi pa Vidusjūru.

Bet vissvarīgākais, ko Eiropa zaudēja, bija sakari ar Āzijas tirgiem (...) Eiropieši sāpīgi apzinājās tirdzniecības atkarību no starpniekiem un to valstu labvēlības, kas pārvaldīja tirdznieciskos ceļus.\

Pēc Konstantinopoles krišana (1453. gadā) panīka dženoviešu un venēciešu tirdzniecība. Turki aizsprostoja ceļu uz Sīriju, tā kā palika tikai izeja caur Ēģipti: Ēģiptes sultāns centās iegūt visādus labumus no sava izdevīgā stāvokļa un uzlika nesamērīgu augstu muitu. Tāpat rīkojās arī arābu un indiešu starpnieki preču pārvadāšanā – Aleksandrijā par garšvielām maksāja trīs reizes dārgāk nekā Indijā.
 
Bet galvenā eiropiešu nelaime bija tā, ka viņi par Austrumu precēm maksāja ar zeltu un sudrabu. Tas izraisīja dārgmetālu aizplūšanu uz Austrumiem un radīja Eiropā zelta un sudraba badu. Eiropieši gan sāka rosīgi izmantot pašu raktuves, bet Eiropa bija nabaga ar dārgmetāliem un nespēja aizvietot to trūkumu.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 30. - 31.lpp.