Teorija

Zeme ir apaļa!
15. gadsimtā pasaules daļas un civilizācijas vairs nebija izolētas cita no citas. Āfrika tirgojās ar Eiropu un Āziju, bet ķīniešu un arābu tirgotāji šķērsoja Indijas okeānu. Tomēr nozīmīgāko ģeogrāfisko atklājumu veicēju gods pienākas Spānijai un Portugālei.
 
To sekmēja dažādi apstākļi:
  1. ģeogrāfiskais stāvoklis,
  2. senas kuģniecības tradīcijas,
  3. vēlme pirmajiem sasniegt bagātās „garšvielu zemes”,
  4. savstarpējā konkurence.
 
Teritorijas ziņā Portugāle 15. gs. bija neliela valsts un tās spēki bija vāji, lai iejauktos karos.
 
Liela loma Āfrikas rietumu piekrastes, Atlantijas okeāna austrumu daļas izpētē un visu ģeogrāfisko atklājumu veicināšanā bija portugāļu princim, karaļa Huana I dēlam Enriki, kuru pat iesauca par Jūrasbraucēju, lai gan savu vienīgo jūras ceļojumu viņš veica no Lisabonas līdz Seūtai.
 
DSC_3388.JPG
Enriki Jūrasbraucējs (1394-1460)
 
Viņš atteicās no troņa un savu dzīvi pavadīja ostā, organizējot jūras ceļojumus. Viņa vadībā tika uzbūvēta spēcīga Portugāles flote. Tika uzbūvēts salīdzinoši viegli manevrējams kuģa tips – karavele.
 
Tas tika apgādāts ar jaunas konstrukcijas burām, kas ļāva pārvietoties pret vēju. Enriki tika nodēvēts par Jūrasbraucēju, kaut gan nepiedalījās nevienā ceļojumā. Pateicoties viņam, portugāļi izpētīja Āfrikas rietumu piekrasti un nodibināja pirmās kolonijas, kas bija sākums jūras ceļam uz Indiju.
 
1415. gadā Enriki Sagrišā uzcēla cietoksni, ieroču noliktavu, kuģu būvētavu, observatoriju, atvēra jūrskolu, kurā zināšanas apguva jūrnieki, kuģu būvētāji un kartogrāfi no dažādām zemēm.
 
Var teikt, ka tieši tur aizsākās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi:
  1. tika atklāta Amerika un Austrālija,
  2. tika atklāts jūrasceļš apkārt Āfrikai un Indijai,
  3. tika šķērsoti okeāni un veikts ceļojums apkārt zemeslodei, pierādot tās sfēriskumu un Pasaules okeāna vienotību.
 
Tie veicināja starptautiskās tirdzniecības attīstību, apmaiņu ar dabas veltēm un kultūras vērtībām, kā arī lika pamatus koloniālismam.
Koloniālisms – politika, kas vērsta uz koloniju iegūšanu. Spēcīgākās valstis ekonomiski izmantoja vāji attīstītās zemes.
Āfrika ir bagāta ar dabas resursiem – zeltu, varu, sāli, kokmateriāliem un ziloņkaulu. 15. gs. afrikāņu tirgotāji tos veda uz Arābiju, Indiju, Ķīnu, Eiropu apmaiņai pret zīdu, porcelānu, rotaslietām, māla keramiku. Ganas, Mali un Songai valstis ieguva lielu peļņu no tirgošanās ar zeltu. Ar kamieļu karavānām pāri tuksnešiem Āfrikas preces pārvadāja Ziemeļāfrikas musulmaņi. No Zimbabves dienvidos caur Sofalas ostu zeltu un varu veda uz Indiju un Ķīnu.
 
DSC_3395.JPG
 
DSC_3392.JPG
DSC_3393.JPG
 
Tirdzniecība Āfrikā galvenokārt koncentrējās Tombuktu, Dženē un citās rietumu pilsētās, kas uzturēja ciešus sakarus ar arābu zemēm un Eiropu, kā arī austrumu piekrastē, no kuras tirgotāju kuģi devās uz dažādām valstīm un atpakaļ.
 
No Eiropas un Āzijas ieveda krelles, keramikas izstrādājumus un zīdu. No Indijas un Ķīnas ieveda keramiku un zīdu. Uz Arābiju un tālākām Āzijas zemēm eksportēja sālsstabus. Pieprasīta prece bija kolas rieksti, ko uzskatīja par uzbudinošu līdzekli.
 
Āfrikāņi tika pārdoti verdzībā sākumā uz arābu zemēm, vēlāk uz Eiropu un Ameriku.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 36. - 37. lpp.