Teorija

Pāvests Gregorijs VII apgalvoja, ka pasaulē ir divu veidu kari. Vienos cilvēki karo mantas dēļ, un tie ir nosodāmi. Otra veida karos cilvēki cīnās ticības vārdā, un tie ir atbalstāmi.
 
Laika posms no 11. gs. beigām līdz 13. gs. beigām viduslaiku vēsturē mēdz dēvēt par krusta karu periodu. No 1096. gada līdz 1270. gadam notika septiņi Romas katoļu baznīcas organizēti Krusta kari uz Tuvajiem Austrumiem un uz Pireneju pussalu un Baltijas jūras piekrastes zemēm. Krusta karotājiem solīja grēku atlaidi un mūžīgo slavu. Paši pasākumu dalībnieki sevi parasti dēvēja par svētceļniekiem ar ieročiem rokās. Apzīmējums "krusta kari" radās 13. gs. vidū.
 
Krustakari – baznīcas organizēta masu kustība. Krusta karotājus iedvesmoja iedeja par svētceļojumu uz Svēto zemi (Palestīnu) un pārliecība par nepieciešamu un taisnīgu Svēto karu pret pagāniem.
 
Krusta kara cēloņi
Krusta kara cēloņi nav tikai reliģiski, bet arī politiski, ekonomiski un sociāli:
  1. Pārapdzīvotības izraisīts trūkums un bads spieda tautu doties karā;
  2. Feodāļu ģimeņu jaunākajām atvasēm, kas nevarēja cerēt uz mantojuma  saņemšanu, tā bija iespēja iegūt jaunas zemes;
  3. Bruņiniekiem bija raksturīga laupītkāre un piedzīvojumu alkas;
  4. Pāvests vēlējās celt savu autoritāti, apvienojot Austrumu un Rietumu baznīcas;
  5. Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā;
  6. Zemnieki cerēja jaunās zemēs iegūt brīvību;
  7. Daļai krusta kara dalībnieku (kristiešiem) bija pārliecība par svēto vietu aizstāvēšanu, ja vajadzīgs, viņi pat bija gatavi mirt cīņā par savu ticību un pārliecību.
  
 kerry-crusader-trails-02-top-kingdomofheaven.jpg
 
Krusta kara reliģiskie mērķi:
  1. Īstenās ticības aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem;
  2. Svētu vietu aizstāvēšana no neticīgajiem un atbrīvošana no to varas;
  3. Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem.
 
Krusta karotāju uzdevumi:
  1. Svēto vietu (Palestīna) atbrīvošana no musulmaņiem;
  2. Musulmaņu padzīšana no teritorijām, kas agrāk piederējušas kristiešiem (Pireneju pussala);
  3. Dieva vārda izplatīšana ar varu, kur to nebija iespējams panākt mierīgā ceļā (Baltija, slāvu zemes);
  4. To kristiešu pārmācīšana, kas tika pasludināti par ķeceriem (Dienvidfrancijā).
 
Tika uzskatīts, ka kara dalībnieki saņems attīrīšanos no visiem grēkiem un tie nokļūs
debesu valstībā. Savukārt sabiedrības laicīgajai elitei – bruņiniekiem, kas stājās baznīcas dienestā, solīja arī iekaroto zemju iegūšanu īpašumā.
 
kreuzzug.jpg
Krusta karotāji dodas ceļā
 
Bernards no Klervo - Klervo klostera abats, askēts, krusta karu teorētiķis, cisterciešu ordeņa mūks, kas 12. gadsimtā propagandēja krusta kara ideju kā svētu lietu un neticīgo nonāvēšanu kā Dievam tīkamu darbu.
Svarīgi!
Krusta kari ilga 2 gadsimtus (11. gs. – 13. gs). Tajā piedalījās gan bagātie, gan nabagie, gan dižciltīgie, gan varoņi, gan noziedznieki.
 
Krusta karus var iedalīt:
  • Pirmais krusta karš, 1096. g. – 1099. g.
  • Otrais krusta karš, 1147. g. – 1149. g.
  • Trešais krusta karš, 1189. g. – 1192. g.
  • Ceturtais krusta karš, 1202. g. – 1204. g.
  • Piektais krusta karš, 1228. g. – 1229. g.
  • Sestais krusta karš, 1248. g. - 1254. g.
  • Septītais krusta karš, 1270. g.
 
hhh.jpg
 
Ebreju iznīcināšana
Jau pirms pirmā krusta kara gājiena uz Tuvajiem Austrumiem Eiropā sākās nekristiešu iznīcināšana, Francijas un Vācijas pilsētās nogalinot ebrejus.
 
Līdz 11. gs. kristiešu un ebreju attiecības bija labas. Gadsimtu gaitā ebreji guva panākumus dažādās saimniecības nozarēs, īpaši starptautiskajā tirdzniecībā. Savas izglītības, valodu zināšanu un labo sakaru dēļ viņi kļuva pārāki par konkurentiem, izvēršot tirdzniecību plašās teritorijās. Tā kā baznīca aizliedza kristiešiem aizdot naudu, tad šai sfērai pievērsās ebreji. 11. gs. vairākās Eiropas pilsētās pat bija izveidojušies ebreju kvartāli.
 
11. gs., pieaugot naudas saimniecības nozīmei, daudzi bruņinieki, pilsētnieki, zemnieki nonāca naudas grūtības, kā rezultātā aizņēmās naudu no ebreju augļotājiem, kuru nespēja atdot, radot nepatiku pret ebrejiem. Ebrejiem  bija nauda, kas daudziem krustu karu dalībniekiem trūka. Viņi arī uzskatīja, ka ebreju tauta ir vainojama Kristus nāvē.
 
1096. g. pavasarī no neorganizētajiem krusta kara dalībniekiem ar Pēteri Vientuļnieku priekšgalā varēja atpirkties. Tomēr, kad nāca agresīvi noskaņotās karotāju vienības ar dižciltīgo Emiho no Leiningenes priekšgalā, sākās plaša mēroga masu slepkavības. Daudzviet vietējie zemes kungi atbalstīja ebrejus un deva viņiem patvērumu, tomēr daudziem bija bail no krustu karotāju atriebības.
Svarīgi!
1096. gads kļuva par sava veida robežšķirtni, kad notika pirmais masu antisemītisma uzliesmojums. Pēc 1096. g. sākās ebreju diskriminācija. Ebreji no tirdzniecības tika izstumti, kļūstot par atstumtajiem pilsētas iedzīvotājiem.
13. gs. baznīca izdeva aizliegumu ebrejiem ieņemt sabiedriskus amatus. Tika ieviests noteikums ebrejiem pie apģērba nēsāt piestiprinātu dzeltenu auduma gabalu un īpašas formas cepuri, kas bija sava veida kauna zīme. Ebrejus drīkstēja nesodīti aizskart un pazemot.
 
Atsauce:
http://www.travelbeat.com.au/kerry-crusader-trails-02-top-kingdomofheaven.jpg
http://www.jadu.de/mittelalter/templer/pages/kreuzzuge.html
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Definition/Kreuzzugdef.htm
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Erster_Kreuzzug/Kreuzzug1.htm
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolām", Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.