Teorija

Svarīgi!
1095. gadā Dienvidfrancijas pilsētā Klermonā notika baznīcas koncils – augstāko garīdznieku sanāksme. Pāvests Urbāns II aicināja sākt Svēto karu un atbrīvot Kristus kapu no neticīgajiem.
No auduma tika izgriezti krusti, kurus piestiprināja pie apģērba ikviens, kurš bija gatavs sekot Kristum. Aicinājumam atsaucās daudzi bruņinieki, hercogi, grāfi un pat karaļi. Viņi arī alka gūt piedzīvojumus, slavu un bagātības. Krusta karu kustībā iesaistījās arī zemnieki, kuri cerēja uzlabot savus dzīves apstākļus.
 
Cīņu sākums Tuvajos Austrumos
AASSSSS.jpg
Pāvests Urbāns II
 
Šis pāvesta Urbāna II izteiktais aicinājums izplatījās dažādās zemēs, izraisot kristiešu kustību Rietumeiropā – krusta karus.
 
Par galveno uzdevumu karotāji uzskatīja Kristus kapa atbrīvošanu Jeruzalemē (Palestīnā).
 
1096. gada pavasarī mūks Pēteris Vientuļnieks no Amjēnas sapulcināja milzīgu nabadzīgu cilvēku svētceļnieku pūli, kas gar Donavu cauri Mazāzijai devās Jeruzalemes virzienā.
 
Vairums no viņiem bija zemnieki un dažādi ubagi, kuri bija nedisciplinēti, slikti apbruņoti un vairums pat īsti nezināja nedz par ceļojuma galamērķi, nedz par pretiniekiem. Viņi devās cauri teritorijām, ko kontrolēja musulmaņi, un jau pirmajās sadursmēs turki bez pūlēm šos cilvēkus nogalināja.
 
Ceļā daudzi mira arī no slāpēm, slimībām un bada, citus nogalināja turki. Tikai nedaudzi no viņiem sasniedza Jeruzalemi.
 
Krustnešu valstis
Krustneši iekarotajās zemēs nodibināja četras krustnešu valstis. Dzīvi iekarotajā zemē viņi centās organizēt tāpat kā savā dzimtenē.
 
Nozīmīgākā bija 1100. g. dibinātā Jeruzalemes karaliste, kuru pārvaldīja bruņinieku ievēlēts karalis. Garīgās lietas pārvaldīja Jeruzalemes patriarhs un viņam pakļauti bīskapi.
 
12. gs. – 13. gs. krustnešu valstis cita pēc citas bija spiestas piekāpties musulmaņiem. Visilgāk pastāvēja Antiohijas hercogiste (1098. g. -  1287. g.).
 
Garīgie bruņinieku ordeņi
Nabadzīgo, slimo un ievainoto svētceļnieku un krusta karotāju aprūpei, kā arī krustnešu valstu un tajās dzīvojošo kristiešu militārai aizsardzībai tika dibināti bruņinieku ordeņi – Joaniešu ordenis, Templiešu ordenis un Vācu ordenis.
Bruņiniekuordenis – krusta karu laikā izveidota bruņinieku brālība cīņai ar neticīgajiem. Bez parastajiem mūku paklausības, šķīstības un nabadzības solījumiem ordeņbrāļi deva solījumu cīnīties pret katoļticības ienaidniekiem.
Garīgie bruņinieku ordeņi bija kaut kas jauns kristīgās baznīcas vēsturē. Ar ordeņu palīdzību centās apvienot bruņniecības laicīgos un mūku garīgos ideālus. Ordeņa brāļi ievēroja mūkiem raksturīgo dzīvesveidu, taču par galveno uzdevumu uzskatīja kristiešu militāro aizsardzību.
 
Vecākais – Joaniešu ordenis jeb Hospitāliešu ordenis dibināts 1099. gadā. Tas izauga no Itālijas tirgotāju nodibinātā hospitāļa, kura aizbildnis bija Svētais Jānis (Joans). Ordeņbrāļi valkāja sarkanu apmetni ar baltu krustu. Viņi kopa slimniekus, kā arī pildīja robežsardzes funkcijas.
 
Pēc tam kad krustnešiem Palestīna bija jāatstāj, joanieši pārcēlās uz Rodu un vēlāk uz Maltas salu, kur ordenis valdīja līdz pat 1800. gadam.
 
templiesu.jpg
Templiešu bruņinieku krusts
 
Visvarenākais bija 1119. gadā dibinātais Templiešu ordenis. Ordeņa locekļi galvenokārt bija franču bruņinieki, kas sākumā dzīvoja Jeruzalemē Zālamana tempļa tuvumā. Ordeņa pazīšanās zīme bija balts apmetnis ar sarkanu krustu. Nosaukumu ordenis ieguva tādēļ, ka tas tika dibināts pie Zālamana tempļa Jeruzalemē. Templiešu ordenis bija pakļauts tieši pāvestam, kas to atbrīvoja no visām nodevām. Tā ordenis ātri kļuva bagāts. 13. gs. templieši pārvaldīja Kipras salu, bet vēlāk pārcēlās uz Franciju. Šeit viņi nonāca konfliktā ar karali Filipu IV, kurš panāca ordeņa likvidēšanu. 1314. gadā pēdējais ordeņa mestrs tika apvainots ķecerībā un sadedzināts sārtā, bet templiešiem piederošās zemes un bagātības nonāca karaļa rokās.
 
1190. g. izveidojās Vācu ordenis jebTeitoņu ordenis, kurš sastāvēja no vācu bruņiniekiem. Arī šis ordenis sākotnēji veidojies no hospitāļa. Lībekas un Brēmenes pilsoņi no kuģu burām uzcēla teltis, kurās kopa slimos. Ordeņa brāļu ietērps bija balts apmetnis ar melnu krustu. Arī viņi kopa slimos un piedalījās militārās operācijās.
Svarīgi!
Šie bruņinieku ordeņi ieguva zemes, privilēģijas un bagātības gan Tuvajos Austrumos, gan Eiropā. Viņi rūpējās par jaunu karavīru pieplūdumu no Eiropas un gādāja par finansēm. Ordeņus atbalstīja pāvests Bernards no Klervo, uzskatot, ka mūki, ņemdami rokās zobenu, nedara neko sodāmu. 
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a8/BlUrban_II.gif  
http://lv.wikipedia.org/wiki/Templie%C5%A1u_ordenis
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.
autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolām", Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1