Pilsētu tās pirmsākumos pārvaldīja zemes īpašnieks – senjors. Parasti senjors iecēla amatpersonas, kas darbojās viņa vārdā. Senjoram bija jārēķinās ar pilsētnieku interesēm, jo viņš guva labumu no pilsētu uzplaukuma un attīstības. Īpašā dokumentā – pilsētas tiesībās jeb statūtos – tika noteikta tās pārvalde un tiesu iekārta, reglamentētas pilsētnieku tiesības un pienākumi. Dažas pilsētas ieguva īpaši ienesīgo privilēģiju kalt savu naudu.
Pilsētas pārvaldīšanai iedzīvotāji izveidoja pilsētas padomi jeb rāti, kas:
- izdeva pilsētnieku dzīvi regulējošos noteikumus,
- pārraudzīja nodevu iekasēšanu,
- noteica tirgus darba laiku,
- uzraudzīja svaru un mēru precizitāti.
Tirgus
Lai papildinātu pilsētas ieņēmumus un neradītu konkurenci pilsētas amatniekiem un tirgotājiem, tika noteikts, kas visas preces, arī tās, kas paredzētas vest tālāk un pārdot tālāk, obligāti jāizkrauj, jānovieto pilsētas noliktavā un jāpārdod vietējiem tirgotājiem, kuri tās varētu tirgot tālāk. Rāte izdeva noteikumus par to, kādu apģērbu drīkst valkāt, kā jānotiek kāzām, kristībām un bērēm.
Viduslaikos uzskatīja, ka greznošanās tieksme ir bīstama, jo novērš cilvēku no domām par Dievu. Tādēļ rāte centās atturēt pilsētniekus no sacensības greznībā un pārmērīgiem tēriņiem.
Viduslaiku pilsētas iedzīvotājus, ņemot vērā viņu ieņemamo amatu, mantisko stāvokli un nodarbošanos, var iedalīt vairākos slāņos.
Bagātākās lieltirgotāju ģimenes veidoja pilsētas augšslāni jeb patricinātu. Viņi visbiežāk kļuva par pilsētas padomes locekļiem – rātskungiem un birģermeistariem. Turīgajiem pilsētniekiem piederēja zeme, mūra nami, noliktavas un kuģi. Viņiem bija ļauts nēsāt greznas rotaslietas un ģērbties dārgās drānās.
Skaitliski lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa – amatnieki un pārējie tirgotāji veidoja vidusslāni, bet zeļļi un mācekļi, kā arī kalpi, kalpones, dažādu amatu palīgstrādnieki – pilsētnieku apakšslāni.
Īpaša pilsētnieku kategorija bija tā sauktie izstumtie, piemēram, ebreji, kurus vajāja ticības dēļ. Viņiem nebija tiesību pirkt zemi un bija jādzīvo īpaši ierādītos pilsētas kvartālos – geto. Pie izstumtajiem piederēja arī tie, kas darīja „netīrus” jeb nicinātus darbus, piemēram, kaprači, pirtnieki, bendes.
Lai aizsargātu savas intereses, tirgotāji un amatnieki veidoja apvienības, ko sauca par ģildēm. Tās rūpējās par savu biedru vadošās lomas saglabāšanu vietējā tirgū, ieviesa vienotas cenas, vērsās pret svešinieku konkurenci.
Ģilde – amata brālība savstarpējai palīdzībai, saviesīgai kopdzīvei un garīgās dzīves kopdzīvei.
Savukārt vienas specialitātes amatnieki izveidoja savas organizācijas, kuras sauca par cunftēm. Tikai cunftei piederīgs amatnieks drīkstēja izgatavot un pārdot pilsētās preces.
Cunfte - vienu amatu strādājošu pilsētas amatnieku apvienība.
Šrāgas jeb statūti – ģilžu un cunfšu darbību reglamentējoši dokumenti, ko izstrādāja meistaru sapulce un apstiprināja pilsētas rāte.
Tajos bija sīki aprakstīts, kā un cik ilgā laikā jāizgatavo prece, tāpat tika noteikta tās cena un kvalitātes prasības. Statūti precīzi reglamentēja amatnieka darbnīcā strādājošo zeļļu un mācekļu skaitu, viņu atalgojumu un darba dienas garumu. Ģilžu un cunfšu statūti regulēja pat savu dalībnieku personisko un reliģisko dzīvi. Kopā tika svinēti svētki un jauna meistara uzņemšana cunftē. Cunftes amatnieki palīdzēja mirušo meistaru atraitnēm un bērniem. Svētdienās visi satikās baznīcā, kur cunftēm un ģildēm bija savi altāri.
Cunftes pienākums bija uzturēt kārtībā kādu noteiktu pilsētas mūra daļu un ienaidnieka uzbrukuma gadījumā to aizsargāt. Pilsētas būves viņi centās glābt arī ugunsgrēka vai plūdu gadījumā.