Teorija

Mūsdienās apmēram 75% Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētās.
Svarīgi!
Liela daļa šo pilsētu izveidojušās 12. – 13. gadsimtā. Lielāko daļa grieķu un romiešu pilsētu barbari nopostīja Lielās tautu staigāšanas laikā vai tās vienkārši panīka, tādēļ līdz pat 10. gs. Rietumeiropā pilsētu tikpat kā nebija.
No romiešu laikiem bija saglabājusies tikai Roma, Parīze un vēl dažas pilsētas. Savukārt bijušās Austrumromas impērijā – Bizantijā – pilsētas turpināja attīstīties. Lielākā un zināmākā no tām bija Konstantinapole. Musulmaņu pasaulē par lielāko un bagātāko pilsētu 9. gs. sākumā kļuva Bagdāde.
 
Attīstoties zemkopībai, cilvēkiem ikdienā bija vairāk pārtikas un tā kļuva arī daudzveidīgāka, samazinājās mirstība no epidēmijām un bada, iedzīvotāju skaits pieauga. Daļa zemkopju sekmīgi apguva kalēja, podnieka, namdara vai kādu citu amatu. Amatniecībai kļūstot par viņu galveno nodarbi, daudzi pameta ciemus un apmetās uz dzīvi vietās, kur izgatavotās preces varēja izdevīgi pārdot. Tāpēc pirmās apmetnes veidojās pie valdnieku pilīm, bīskapu dzīvesvietām un lielāko klosteru tuvumā.
 
Tirgotāji un amatnieki apmetās arī pie upju pārceltuvēm un tiltiem, tirdzniecības ceļu krustojumos, pie jūras līčiem. 11. gs. daudzas no šīm apmetnēm pārveidojās par pilsētām. Reizēm pilsētu rašanos veicināja karaļi un citi augstmaņi, kuri izdevīgā vietā lika pamatus jaunai pilsētai un aicināja uz turieni pārcelties tirgotājus un amatniekus. Pilsētu dibinātāji kļuva par pilsētu kungiem jeb senjoriem.
 
pilseeta.jpg
Carcasonne (pilsēta Francijā)

Topošo pilsētu iedzīvotāji ap apmetni uzcēla augstu un stipru mūri ar torņiem un šaujamlūkām. Iekļūt pilsētā varēja tikai pa vārtiem, kurus dienā apsargāja, bet naktī slēdza. Katrs ieceļotājs un izceļotājs tika rūpīgi pārbaudīts. Pilsētas centrā atradās rātsnams ar rātslaukumu. Dažkārt līdzās rātsnamam atradās arī tirgotāju, amatnieku apvienību un dižciltīgo nami. Rātsnams bija vieta, kur pulcējās rāte un tika spriesta pilsētas tiesa. Rātslaukums bieži vien bija arī tirgus laukums, uz kuru veda visas galvenās ielas.
Rāte (no vācu val Rat – padome) – pilsētas pašvaldība Rietumeiropas pilsētās.
Rātsnama tuvumā atradās baznīca. Dievnamus centās būvēt lielus, jo tie bija pilsētnieku lepnuma un bagātības simbols. Tā kā baznīcas tornis bija augstākā celtne pilsētā, no tā varēja arī novērot apkārtni. Baznīcas zvans gan aicināja cilvēkus uz dievkalpojumiem, gan arī brīdināja par briesmām. 13. gs. baznīcu torņos uzstādīja pirmos pulksteņus.
 
Pilsētas ielas viduslaikos bija šauras. Parasti tās dēvēja dažādu amatu vārdos. Pilsētnieki zināja, ka Kalēju ielā varēja saņemt šī amata meistaru pakalpojumus, bet Miesnieku ielā – iegādāties svaigu gaļu.
 
Naktīs ielas neapgaismoja. Pilsētu pirmsākumos ēkas būvēja no koka un apjuma ar salmiem vai niedrēm, tāpēc bieži izcēlās ugunsgrēki. Ar laiku arvien vairāk cēla mūra ēkas un jumta segumam izmantoja māla kārniņus vai vara plāksnes. Pilsētniekus apdraudēja arī plūdi un arī dažādas infekcijas slimības, no kurām bīstamākā bija mēris, Lai uzlabotu higiēnu, pilsētās aizliedza brīvi skraidīt cūkām, izgāzt atkritumus pilsētu grāvjos un izliet uz ielām naktspodus.
 
nirnberga.jpg 
Viduslaiku Nirnberga (15. gs. kokgrebums)
 
Pilsētu iedzīvotāji bija personiski brīvi cilvēki. Ja zemnieks nodzīvoja pilsētā gadu, arī viņš ieguva brīvību. Tāpēc viduslaikos radās teiciens „pilsētas gaiss dara brīvu”. Parasti uz pilsētu aizbēgušais sāka strādāt pie kāda pilntiesīga pilsētnieka – amatnieka vai tirgotāja  - un darīja vienkāršākos un netīrākos darbus, kurus paši pilsētnieki nevēlējās veikt. Pilsētas neatkarību simbolizēja tās ģerbonis un zīmogs, kā arī Rolanda statuja.
Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par dzīvi viduslaiku pilsētā (1997)
 
Tīrību pilsētās palīdzēja ieturēt tieši suņi, vistas un cūkas. Cūka šai aspektā bija viens no vērtīgākajiem dzīvniekiem. Ēdiena paliekas nebija problēma: netīrību drīzāk radīja pelni, kauli un ādas ģērētavu atliekas. Jānorāda, ka viduslaiku pilsētā atkritumu bija daudz mazāk nekā mūsdienās. Skārda kārbas, stikla lauskas, pudeles, dzelzs atliekas, papīrs – tas viss bija retums. Par dezinficējošu līdzekli kalpoja uguns. Pie bagāto pilsētnieku mājām bija dārzi, kur audzēja dārzeņus un puķes.
Pilsētās epidēmijas un slimības izraisīja daudz lielāku postu nekā uz laukiem. Liela problēma bija nodrošinājums ar ūdeni: namu īpašnieku akas bieži atradās līdzās kloākām, akas nebija arī dziļas. Katra naktspoda izliešana uz ielas apdraudēja higiēnu. Cilvēki pilsētās mazgājās katru dienu; daudzās pilsētās bija publiskas akas un ūdensvadi, kas dažkārt tika ierīkoti arī personiskās mājās. Pilsētās bija arī ūdens un tvaika pirtis. Tur skuva matus un bārdu.
 
Atsauce:
http://zane.mix.lv/articles/speles-brivajiem-briziem
http://www.medievalists.net/wp-content/uploads/2010/12/Nuremberg-in-1493-425x282.png
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.