Teorija

Ap 1000. gadu Eiropā bija apmēram 42 milj. iedzīvotāju, 90% no tiem dzīvoja laukos. Viduslaiku Eiropa bija mežiem klāta, tāpēc tīrumus iekopt bija grūti, tos atkarojot no mežiem. Uz iekoptās zemes apmetās ap 10 – 15 zemnieku un izveidoja savas saimniecības. Viņi dzīvoja sava ciema robežās, bieži pat nezinot, kas atradās meža otrā pusē. Ciemā bija baznīca ar laukumu, kur notika svētki un gadatirgi. Katram ciema zemniekam bija zemes strēle, ko viņš apstrādāja, bet meži, pļavas un ūdeņi bija kopīgi, un tos drīkstēja izmantot visi ciema iedzīvotāji.
 
medieval-81.jpg 
Ražas novākšana un aitu cirpšana jūlijā (15. gs. franču miniatūra)
 
Zemniekiem bija tiesības ne tikai turēt ieročus, bet arī pienākums piedalīties karos. Kamēr zemnieks karoja, zeme bieži palika neapstrādāta un ģimene izputēja. Tādēļ zemnieki labāk sevi un savu īpašumu nodeva baznīcas vai kāda aristokrāta rīcībā, kas pārņēma viņu pienākumu un uzņēmās aizsardzību. Taču līdz ar to zemnieki zaudēja savu brīvību. Viņi joprojām apstrādāja to pašu zemes gabalu, tikai tas tagad piederēja kungam. Klimatisko apstākļu, neražu un citu iemeslu dēļ zemnieki nereti nonāca parādos un nespēja tos nomaksāt. Sākot ar 8.gs., brīvie zemnieki pakāpeniski nonāca dzimtbūšanā.
Dzimtbūšana – zemnieku atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes un pakļaušanā muižnieka pārvaldes un tiesas varai.
Atkarīgie zemnieki bija spiesti maksāt kungam nodevas un pildīt klaušas. Vēl bija jāmaksā desmitā tiesa baznīcai.
Baznīcasdesmitātiesa – desmitā daļa no zemnieka saimniecības ienākumiem, kas tika atdota baznīcai.
Nodeva – maksājumi kungam.
Noteiktās dienās, piemēram, Miķeļdienā vai Mārtiņos, zemnieki kungam piegādāja noteiktu daudzumu labību, olu, mājputnu un citus pārtikas produktus.
Klaušas – darbi kunga labā.
Zemniekam bez atlīdzības bija jāapstrādā kunga lauki, jāskalda malka un jāveic citi darbi, kā arī regulāri jāiet šķūtīs, tas nozīmēja, ka ar savu transportu jāpārvadā kunga milti, kokmateriāli, akmeņi un kūtsmēsli no kunga saimniecības.
Atkarīgie zemnieki nedrīkstēja pamest savu ciemu. Kad viņi smago dzīvi nevarēja izturēt, sākās zemnieku bēgšana un pat izcēlās nemieri.
 
Viduslaikos pastāvēja naturālā saimniecība. Zemnieki nodarbojās galvenokārt ar labības audzēšanu, kā arī lopkopību, kas deva arī mēslojumu laukiem.
 
Svarīga nozīme zemnieka iztikā bija mežam, kur ganījās arī cūkas. Sakņu dārzos audzēja rāceņus, pupas, bietes, zirņus, lēcas un kāpostus. Kad saime nebija nodarbināta laukā vai dārzā, tā vērpa dziju, šuva apģērbu un rūpējās par bērniem. Bērni no 7 gadu vecuma sāka palīdzēt vecākiem – ganīja zosis, vēlāk arī cūkas un govis.
 
tiirums.jpg
Darbs tīrumā

8. gs. beigās ierasto divlauku sistēmu, kad zemi sadala apstrādātajā un neapstrādātajā zemē, nomainīja trīslauku sistēma: vienā laukā iesēja ziemājus, otrā – vasarājus, bet trešajam laukam ļāva atpūsties, uz vienu gadu to atstājot papuvē (neapstrādātu). Lai zeme dotu labāku ražu, laukus katru gadu mainīja. Ieviešot trīslauku sistēmu, zemes auglība palielinājās par 30 – 50%. 11. gadsimtā tika uzlabots arkls, izgudrotas sakas, kas ļāva kā vilcējspēku izmantot zirgu. Ūdensdzirnavas un vējdzirnavas uzlaboja graudu malšanu.
Svarīgi!
Tomēr kopumā viduslaikos lauksaimniecībai bija raksturīga zema produktivitāte  un bieža neraža. Tajos laikos cilvēki neprata uzglabāt produktus ilgākam laikam. Tāpēc, ja uznāca ilgstošāks sausums vai lietus periods, draudēja bads.
Zemnieki pārtikā lietoja no graudiem ceptu maizi un saknes. Kā garšvielas izmantoja magones, pētersīļus un dilles. Gaļu zemnieki ēda tikai lielos svētkos, jo kazas, aitas, govis un mājputni vienkāršajam cilvēkam bija pārāk vērtīgi, lai to nokautu, turpretī vilnu, pienu un olas varēja iemainīt pret citiem pārtikas produktiem. Zemnieka darba ritmā nebija brīvdienu. Vienīgie svētki bija Ziemassvētki, Lieldienas un citas baznīcas noteiktās svētku dienas.
 
DSC_2092.JPG
Viduslaiku zemnieka māja (mūsdienu rekonstrukcija)
 
Zemnieki dzīvoja koka būdās vai mājās ar salmu vai niedru jumtu. Tajā bija tikai viena telpa, turpat vārīja ēst, ziemā turēja arī lopus, jo tā bija siltāk. Apģērbs bija pārsvarā no lina un maz pasargāja no aukstuma vai mitruma. Nabadzīgo ļaužu mitekļi bija laba vide slimībām. Saaukstēšanās, reimatisms, infekciju slimības (holēra, tīfs, Itālijā arī malārija) bija bieži sastopamas. Liela bija sieviešu un bērnu mirstība. Tikai 40 no 100 bērniem nodzīvoja līdz gada vecumam. Slimības un smagais darbs ietekmēja arī cilvēku dzīves ilgumu.
 
Franču vēsturnieks Žaks Legofs par zemniekiem (1964)
 
Lielākai daļai zemnieku nekas no izaudzētā pāri nepalika, nereti nodevās nācās atdot arī uzturā nepieciešamo. Viņi ne tikai atdeva kungiem sava darba augļu lielāko daļu, bet kungu izspiešanas dēļ saruka zemnieku darba ražīgums. Kungi parasti paturēja labākās zemes un lielāko daļu kūtsmēslu, kā arī to zemnieku nelielo ienākumu daļu, kas bija paredzēta izklaidei, proti, kroga apmeklēšanai. Turklāt krogs, tāpat kā vīna spiedne, dzirnavas vai ceptuve, piederēja kungam.

Anglijā 12. gs. otrajā pusē zemniekam nodevās bija jāatdod puse vai pat nedaudz vairāk no saviem ienākumiem, viņš tik tikko spēja pabarot savu ģimeni.
 
Atsauce:
http://ela92.files.wordpress.com/2009/01/medieval-81.jpg?w=256&h=293
http://library.thinkquest.org/10949/fief/medfarmer.html
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 65.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.