Teorija

Krievija 17. gs. otrajā pusē salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm bija milzīga, bet atpalikusi valsts:
  1. Pilsētas bija vāji attīstītas;
  2. Tirgus darījumos maz izmantoja naudu;
  3. Valsts ierēdņi atalgojumā saņēma zemi un uz tās dzīvojošos zemniekus;
  4. Krievija bija norobežojusies no Eiropas; Spēkā bija aizliegums ceļot uz ārzemēm;
  5. Latīņu rakstībā iespiestas grāmatas bija aizliegts turēt mājās, arī no ārzemēm tās nedrīkstēja ievest, jo „drukātava ir arī Maskavā”;
  6. Lasītprasme bija reta parādība, tāpēc tikai nedaudzi cilvēki bija iepazinuši Eiropas kultūras un zinātnes vērtības.
 
Krievijas atpalicību noteica vairāki vēsturiski apstākļi:
  1. Kopš viduslaikiem, kad Krievija bija meslu atkarībā no tatāru valdniekiem, tajā bija saglabājušās Austrumu despotiskās (neierobežotas un patvaļīgas) varas iezīmes.
  2. Ļoti liela ietekme Krievijā bija pareizticīgajai baznīcai, kas uzskatīja Maskavu par Trešo Romu (pēc Rietumromas un Bizantijas krišanas). Baznīca pieprasīja pakļaušanos un dievbijību, bet neuzticējās zinātnei un jaunievedumiem.
  3. Sakarus un sadarbību ar Rietumeiropas valstīm apgrūtināja Krievijas ģeogrāfiskais stāvoklis – nebija ne īsti sauszemes, ne jūras ceļu, kas ērti savienotu Krieviju un Rietumeiropu. Ārējā tirdzniecība neattīstījās arī tādēļ, ka Krievija ražoja galvenokārt lauksaimniecības produktus, ko bija grūti tālu pārvadāt, bet iepirka ieročus un greznuma priekšmetus, pēc kā nebija liels pieprasījums.
 
sfs.jpg
Pēteris I
 
Pēteris I bija audzis un izglītojies Maskavas vācu tirgotāju kolonijās, ko sauca par Vācu sētu. Tur viņš apguva gan matemātiku, ballistiku (mācība par šāviņu kustības likumiem) un fortifikāciju (mācība par militārajiem nocietinājumiem), gan arī dažādus amatus, ko prata vācu amatnieki, bet neprata vietējie krievu amatnieki. Tāpēc, nācis pie varas, viņš ar Pētera Mihailavo vārdu kopā ar kādiem 250 galminiekiem devās mācību braucienā uz Eiropas zemēm. Visur, kur tā saucamā Lielā sūtniecība apstājās, cars mācījās un uzdeva jautājumus. Gadījās arī pārsteigumi. Piemēram, zviedriem piederošajā Rīgā Pēteris tika apsūdzēts spiegošanā, jo pilsētas sardze notvēra viņu ar pavadoņiem tādā brīdī, kad viņi zīmēja un uzmērīja Rīgas nocietinājumus. Austrumprūsijā viņš mācījās artilēriju (militāra mācība par lielgabaliem un to pielietošanu), Holandē strādāja par galdnieka mācekli kuģubūvētavās, Anglijā satikās ar karali Viljamu III un pozēja māksliniekam, kā arī saņēma dāvanā jaunu karakuģi. Krievijā cars atgriezās ar Eiropā nolīgtiem 600 amatniekiem, inženieriem, ārstiem, kara jūrniekiem un virsniekiem, kuriem vajadzēja pārvērst Krieviju par eiropeisku lielvalsti.
 
Par savu galveno ārpolitikas uzdevumu Pēteris I uzskatīja nodrošināt Krievijai pieeju pie Baltijas jūras, kur tobrīd valdīja zviedri. Ilgā un postošā Ziemeļu karā (1700-1721) viņš to arī panāca. Krievijas sastāvā tika iekļauta Zviedrijai agrāk piederējusī Vidzeme ar Rīgu, Igaunija, daļa Karēlijas un citas zemes. Līdz ar to Zviedrija zaudēja savu valdošo stāvokli Baltijas jūrā. Saimnieciski un politiski atpalikusī Krievija, kas vēl joprojām bija sveša Eiropas kultūrai, iesaistījās starpvalstu attiecībās un sāka ietekmēt Eiropas politiskās dzīves norises.
 
Krievijas dienvidos Pēteris I nesekmīgi karoja pret turkiem, toties pievienoja Krievijas impērijai Astrahaņas hanisti un citas tatāru apdzīvotās teritorijas.
 
Pēteris I organizēja arī ekspedīcijas Sibīrijas tālākajai pakļaušanai un sekmēja zemnieku pārceļošanu uz jauniegūtajām zemēm.
 
DSC_3774.JPG
Krievijas impērijas paplašināšanās Pētera I laikā
 
ffff.jpg
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Peter_der-Grosse_1838.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 129.lpp.