Teorija

Pēteris I Romanovs bija Krievijas cars no 1682. gada, kā arī pirmais Krievijas imperators no 1721. gada 20. janvāra.
Pēteris I vēsturē iegājis ar plašām un enerģiskām Krievijas valsts un krievu sabiedrības reformām, un aktīvu ārpolitiku - īstenoja plašu Krievijas ekspansiju, kā rezultātā tā kļuva par impēriju.
Reforma – pārmaiņas; parasti šo vārdu attiecina uz pārmaiņām valsts sabiedrības dažādās dzīves jomās, piemēram, valsts pārvaldē, izglītībā un saimniecībā.
Tā kā Pēterim I bija jācīnās pret veco bajāru opozīciju, kas valdīja galvaspilsētā Maskavā, 1703. gadā viņš lika pamatus jaunajai galvaspilsētai. Tās atrašanās vieta tālredzīgi tika izvēlēta Krievijas ziemeļos, purvos pie Ņevas upes ietekas Baltijas jūrā, netālu no Zviedrijas īpašumiem. Jauno galvaspilsētu nosauca par Sanktpēterburgu – Svētā Pētera pilsētu.
Svarīgi!
1721. gadā Pēteris I pieņēma Viskrievijas imperatora titulu un pasludināja Krieviju par impēriju.
Pēteris I īstenoja Krievijā dažādas reformas. Tika pilnveidota valsts pārvalde – izveidoja guberņas un centrālās pārvaldes iestādes – kolēģijas.
 
Lai nodrošinātu sev neierobežotu varu, Pēteris I iedibināja kontroli pār Krievijas pareizticīgo baznīcu un tās īpašumiem. Pēc patriarha – pareizticīgo baznīcas galvas – nāves viņa pēctecis netika vēlēts un baznīcas pārraudzību nodeva jaunizveidotajai  īpašai valsts iestādei.
 
Pēteris I nebija reliģiozs, un nekad netika izrādījis interesi par ticības jautājumiem. Anglijā viņš piedalījās svētajā vakarēdienā pēc anglikāņu rituāla, savukārt Vācijā uzstājās ar Luteru slavējošu runu, bet nav liecību, ka viņš būtu kam ticējis.
 
Baznīca tika pilnībā pakļauta valsts varai. Pavalstniekiem tika pavēlēts, piedraudot ar naudas sodu, regulāri iet baznīcā un sūdzēt grēkus. Savukārt ar otru ukazu garīdzniekiem, piedraudot ar nāvi, tika pavēlēts ziņot par visu grēksūdzēs dzirdēto, kas varētu interesēt politisko policiju. 1705. gadā Pēteris īstenoja “baznīcas tīrīšanu”, svītrojot no baznīcai piederīgo saraksta daudz sīko garīdznieku, mūku un kalpotāju. Aizliedza celt jaunas baznīcas un klosterus. Tika reglamentēts garīdznieku un mūku skaits baznīcās un klosteros, ko nedrīkstēja pārsniegt. Klosteriem uzdeva iekārtot amatnieku darbnīcas, kurās mūkiem jāražo “armijai derīgas lietas”.
 
Lai noturētu Krievijas muižniecību savā kontrolē un padarītu to līdzīgu Eiropas valstu galmu augstākajai sabiedrībai, Pēteris I izdeva daudzus rīkojumus, kas pārveidoja muižnieku dzīvi:
  1. Muižniekiem obligāti bija jāmācās un jāstājas valsts vai militārajā dienestā.
  2. Tika izstrādāta 14 rangu jeb pakāpju tabula, kas paredzēja karjeras izaugsmes iespējas visiem ierēdņiem. Tas deva iespēju arī nedižciltīgajiem cilvēkiem sasniegt augstākus amatus.
  3. Muižniekiem bija jānēsā eiropeisks apģērbs un jānogriež bārda. Par tās nēsāšanu tika uzlikti nodokļi. Uz dzīrēm galmā jeb dinejām muižniekiem bija jāņem līdzi eiropeiski ģērbtas sievietes un meitas, kas līdz tam Krievijā nebija pieņemts.
  4. Muižniekus par nepaklausību varēja sodīt ar miesas sodiem, piemēram, izraut zobus, jo Pēteris I bija apguvis arī zobārsta mākslu.
 
Lai sekmētu ražošanas attīstību, Pēteris I pavēlēja ierīkot visā Krievijā jaunas manufaktūras un fabrikas, kā arī nodibināja Manufaktūru kolēģiju, kam bija jāuzrauga jauno uzņēmumu veidošanās un darbība.
 
Krievijā tika ieviests eiropeisks kalendārs – ar Pētera I rīkojumu kopš  1700. gada par gada sākumu tika noteikts  1. janvāris (nevis 1.septembris kā līdz tam) un gadus sāka skaitīt no Kristus dzimšanas (nevis „no pasaules radīšanas”).
 
Pēteris I pats vienkāršoja krievu alfabētu un atvēra skolas amatnieku un kareivju bērniem, kuri netika uzņemti muižniekiem domātajās skolās.
 
Pēterburgā sāka izdot pirmo avīzi, atvēra pirmo valsts teātri, kur vācu aktieri spēlēja Rietumeiropas lugas, pēc 50 gadu aizlieguma atkal atļāva Krievijā izplatīt ārzemju grāmatas.
 
DSC_3779.JPG
Alfabēts ar Pētera I izraudzītajiem burtiem
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 130. - 131.lpp.