Svarīgi!
Apgaismotāju raksti, kuros bija cildināta izglītība un cilvēks kā vērtība, bija pieejama visiem lasītpratējiem Eiropā. Tos lasīja un arī savā valdīšanā izmantoja lielvalstu valdnieki. Tā kā apgaismības idejas bija pretrunā  ar absolūtisma varu, viņi mēģināja pielāgoties jaunajām idejām, būtiski nemainot pastāvošās iekārtas pamatus.
Jautājumi par varas dalīšanu, tautas pārstāvniecības izveidošanu vai citiem demokrātiskajiem pārveidojumiem, par ko rakstīja apgaismotāji, galmos netika apspriesti.

Apgaismību atbalstošie valdnieki Eiropā veica daudzas progresīvas reformas - Frīdrihs II Prūsijā un Jozefs II Austrijā atcēla dzimtbūšanu, visur tika modernizēti likumi, nosakot lielāku ierēdņu atbildību, aizliedzot spīdzināšanu tiesās un samazinot nāvessodu piespriešanu.
 
ad.jpg
Frīdrihs II
 
sds.jpg
Jozefs II
 
Tika sludināts, ka likumdošana balstās uz dabiskajām tiesībām un sabiedrisko līgumu, ar kuru tauta ir nodevusi tās funkcijas, ko pati nevar veikt, karaļa rokās. Frīdrihs II sevi sauca par „savas valsts pirmo kalpu”.

Paplašinājās izglītības iegūšanas iespējas visu kārtu bērniem. Austrijā tika ieviesta vispārēja obligāta izglītība bērniem no 8 līdz 12 gadu vecuma. Tika dibinātas jaunas augstskolas un zinātņu akadēmijas, Berlīnē uzcēla valsts operu.
 
Monarhu rīcība nereti bija pretrunīga.
 
Prūsijas karalis Frīdrihs II, kas uzskatīja reliģiju par blēdību un māņticību, tomēr dēvēja sevi par karali „no Dieva žēlastības” un pildīja noteiktus pienākumus savas valsts baznīcā (laulību šķiršana, garīdznieku iecelšana u.tml.).
 
fhfhf.jpg
Katrīna II
 
Austrijas karalis Jozefs II pasludināja ticības brīvību, attiecinot to arī uz ebrejiem, kuru tiesības citās Eiropas valstīs (arī Prūsijā) bija ļoti ierobežotas. Tajā pašā laikā visā Hābsburgu impērijā kā valsts valoda tika ieviesta vācu valoda, lai gan tas neatbilda, piemēram, Beļģijas un Ungārijas iedzīvotāju tradīcijām un interesēm.
 
Arī Krievijā tika īstenota apgaismotā absolūtisma politika.
  
Katrīna II atbrīvoja muižniekus no obligātā valsts vai militārā dienesta un ļāva tiem neierobežoti valdīt savās muižās, aicināja zemniekus ieceļot Krievijā, apgādājot tos ar pārcelšanās naudu un atbrīvojot no nodokļiem. Šo iespēju izmantoja 30 000 vāciešu pārceļotāji, kuri pie Volgas nodibināja savu lauksaimnieku koloniju. Katrīna II sarakstījās ar Voltēru un citiem Eiropas apgaismotājiem. Tomēr nežēlīgā zemnieku nemieru apspiešana un dzimtbūtniecisko spaidu pastiprināšanās liecināja, ka Katrīna II nedomā par patiesu sabiedrības atbrīvošanu Krievijā.
 
Frīdrihs II par skolu reformas nepieciešamību
Ciemu skolas ir jāreformē, lai novērstu tik ļoti kaitīgo kristietības ieviesto nezināšanu un izveidotu labākus un apķērīgākus padotos. (..)
 
Ir vēl daudzi ciemi, kuros tikai daži prot lasīt un rakstīt, tādēļ armijas pulki nevar dabūt sev labus feldfēbeļus (vecākais zaldāts prūšu armijā; Prūsijā zaldāti tika iesaukti obligātajā karadienestā, tos vervēja – nolīga vai ķēra – arī kaimiņvalstīs). (..)
 
Tas, ka uz laukiem skolotāji māca jaunajiem cilvēkiem reliģiju un morāli, ir patiešām labi. (..) Cilvēki ir jāizglīto, lai viņi nezagtu un nenogalinātu. Citādi tiem pietiek, ja tie arī tikai drusku prot lasīt un rakstīt; ja viņi ir par daudz izglītoti, tad viņi skrien uz pilsētām un grib kļūt par sekretāriem un tamlīdzīgi. (..)
 
Ja starp kara invalīdiem ir tādi, kas māk lasīt, rakstīt un rēķināt, tad tie ir jāapgādā ar skolotāja vietu un atalgojumu. Šie cilvēki ir pelnījuši, ka par viņiem parūpējas, jo viņi ir ziedojuši savu veselību un dzīvi Tēvzemei.
Frīdrihs II par reliģijām
Šajā valstī dzīvo katoļi, luterāņi, reformāti, jūdaisti. (..) Ja valdniekam ienāktu prātā kādu no reliģijām izcelt, tas novestu pie karstiem strīdiem, vajāšanām, un rezultātā vajātie ticīgie pamestu savu tēvzemi un daudzi tūkstoši pavalstnieku ar savu darbu vairotu  kaimiņzemju bagātību. Politiski ir gluži vienalga, kādai reliģijai pieder valdnieks. Ja papētī dziļāk, tad visu reliģiju pamatā ir fabulas. (..) Šie brīnumu stāsti ir sacerēti cilvēkiem, un, ja ir darīšana ar lielāku masu, tad ir svarīgi neaizskart ļaužu reliģiskās jūtas, vienalga, pie kādas reliģijas tie pieder.