Viduslaiku uzplaukums
Svarīgi!
11.-13. gs. Eiropā bija vērojams uzplaukums lauksaimniecībā, pilsētu attīstībā, tirdzniecībā. Notika izmaiņas arī sabiedrībā. Šo posmu mēdz saukt arī par attīstītajiem jeb ziedošajiem viduslaikiem.
Lauksaimniecībā, kas bija galvenā viduslaiku saimniecības nozare:
- uzlabojās zemes apstrāde,
- tika pilnveidoti darbarīki,
- palielinājās zemes ražīgums.
Tika iekoptas arvien jaunas zemes platības. Pārmaiņas saimniecībā uzlaboja iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Šis apstāklis savukārt veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Laika posmā no 11. līdz 14. gadsimtam Eiropā iedzīvotāju skaits palielinājās divas trīs reizes.
11. gadsimtā tika dibinātas daudzas jaunas pilsētas, auga to iedzīvotāju skaits, jo uzlabojumi lauksaimniecībā deva iespēju pilsētniekus labāk apgādāt ar pārtiku. Strauja pilsētu izaugsme bija vērojama līdz pat 13. gadsimtam. Pilsētas kļuva par amatniecības un tirdzniecības centriem, kur varēja iegādāties gan vietējos ražojumus un pārtiku, gan no tuvākām un tālākām zemēm atvestās preces.
Rosīga tirdzniecība attīstījās ne tikai pa Vidusjūru, bet arī pa Ziemeļjūru un Baltijas jūru.
12. – 13. gadsimtā vispirms Itālijā, vēlāk arī citās zemēs radās jaunas mācību iestādes – universitātes.
Parādījās jauns arhitektūras un mākslas stils – gotika. Lielākās pilsētas lepojās ar skaistiem dievnamiem – gotiskām katedrālēm.
Arī šajā viduslaiku posmā notika daudzi kari. Izveidojās īpaša dižciltīgo kārta – bruņinieki, kuri izcēlās ar prasmi rīkoties ar ieročiem, cīnīties turnīros un raksturīgu uzvedību. Mainījās arī viņu dzīvesvieta- pils. Sākotnēji pilis galvenokārt būvēja no koka, bet kopš 11. gs. arvien vairāk cēla mūra pilis. Tās vienlaikus bija cietokšņi un pārvaldes centri.
Milzīga ietekme uz cilvēka dzīvi bija baznīcai. Gada ritumu noteica baznīcas svētki, tās pārziņā atradās gan izglītība, gan zinātne, kā arī rūpes par vārgajiem un slimajiem. Attīstījās klosteru dzīve, radās jauni mūku ordeņi. Baznīcas mērķis bija izveidot vienotu kristīgo Eiropu. Pāvesta aicināti, kristieši ticības vārdā iesaistījās ilgstošos karagājienos pret musulmaņiem Tuvajos Austrumos un Pireneju pussalā, kā arī pret Baltijas jūras reģionā dzīvojošajām nekristītajām tautām.
Viduslaiku izskaņa
Svarīgi!
Viduslaiku izskaņu – 14. un 15. gadsimtu – var raksturot kā pārmaiņu laiku un nedrošības laiku. Kari, slimības, pārtikas trūkums. Pat bads paņēma daudzus tūkstošus dzīvību. Vēsturnieki raksta, ka Rietumeiropa šajos gadsimtos zaudēja vienu trešdaļu iedzīvotāju.
Notika ilgstoši un postoši kari, piemēram, Simtgadu karš, kurā pirmo reizi tika izmantoti jauna veida ieroči.
14. un 15. gadsimtā Anglijā un Francijā nostiprinājās karaļa vara, bet Svētā Romas impērija palika sadrumstalota.
Vēlajos viduslaikos tika likti pamati nacionālu valstu izveidei.
Centralizētas monarhijas valdnieka vara vairs nebalstījās uz vasaļu uzticības zvērestu, bet gan uz valsts iedzīvotāju lojalitāti un atbalstu. Valsts pārvaldē tika iesaistītas dažādas kārtas. Sāka veidoties tikai no monarha atkarīgs ierēdniecības slānis.
Vēlajiem viduslaikiem raksturīgs kārtu pašapziņas pieaugums. Pieauga ekonomiski patstāvīgo pilsētnieku politiskā ietekme. Viņi līdztekus garīdzniecībai un bruņniecībai tika aicināti piedalīties kārtu pārstāvniecības sanāksmē.
Katrā zemē kārtu sanāksmēm bija savs nosaukums:
- Anglijā – parlaments,
- Francijā – ģenerālštati,
- Vācu zemēs, Livonijā un Prūsijā – landtāgs,
- Pireneju pussalas karalistēs – kortesi,
- Polijā un Lietuvā – seims,
- Zviedrijā – riksdāgs.
Tie atšķīrās ne tikai pēc nosaukuma, bet arī uzbūves un kārtu sastāva.
Kopīgs bija tas, ka kārtas varēja karalim izvirzīt savas prasības. Nodokļu jautājumos monarham bija jāsaņem kārtu piekrišana. Citos jautājumos tām bija drīzāk valdnieka padomdevēju loma. Ar kārtu un ierēdniecības atbalstu monarham izdevās ierobežot aristokrātiju. Karalis savu varu vairs neizmantoja tikai savās interesēs, bet sāka dalīt to ar kārtām.
Par centralizētas monarhijas varas centru kļuva patstāvīgs valdnieka galms, kurš tagad nostabilizējās vienā pilsētā, kas bija karaļa rezidence un valsts galvaspilsēta. Centralizētas monarhijas varu stiprināja arī patstāvīga karaspēka izveide. Vēlie viduslaiki bija tikai jauno valsts formu aizsākums, pilnbriedu tās sasniedza jaunajos laikos.
Izmaiņas saimnieciskajos un politiskajos apstākļos iezīmējās arī Baltijas jūras piekrastes zemēs. 1397. gadā Zviedrijas pilsētā Kalmarā tika noslēgta Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas savienība jeb ūnija. Visām trim valstīm turpmāk bija kopīga ārpolitika un viens karalis, bet likumi palika katrai savi.
Lietuvas lielkunigaitijā 14. gadsimtā bija apvienotas dažādas tautas, kultūras un reliģijas. Uz ziemeļiem no Lietuvas pirmās galvaspilsētās Novogrudokas atradās pagānisko baltu zemes un galvenie politiskie centri Ķernave, Viļņa un Traķi. Savukārt dienvidu virzienā pletās bijušo Polockas, Pinskas, Smoļenskas, Kijevas un citu senkrievu kņazistu zemes un pilsētas. Lietuvas lielvalsts iedzīvotāju lielākā daļa runāja austrumslāvu jeb senkrievu valodā.
15. gs. beigās savu nozīmi sāka zaudēt Hanza.
Tālajos Austrumos Čingishana vadībā izveidojās Mongoļu impērija. Viņa pēcteči iekaroja Ķīnu un Vidusāziju, pakļāva Krievzemi, siroja poļu un ungāru zemēs.
1453. gadā beidza pastāvēt Bizantijas impērija. Iekarotāji turki osmāņi pārdēvēja Konstantinopoli par Stambulu. Viņi pakļāva Balkānu pussalas tautas, daļa iedzīvotāju kļuva par musulmaņiem.
Grūtības vienmēr cilvēku norūda, rosina atklāt daudz ko jaunu. Mehāniskais pulkstenis, brilles, kompass, ūdensdzirnavas – tie ir tikai daži no viduslaiku izgudrojumiem.