Civilizācijas Āzijā radās senajos laikos un sasniedza augstu attīstības līmeni gan saimniecībā, gan kultūrā. Ķīnā un Indijā senatnē likti pamati hinduisma un budisma reliģijām, radīti izcili mākslas darbi un izgudrojumi, kurus eiropieši iepazina tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Tā bija sveša, eiropiešiem nepazīstama pasaule.
Marko Polo
13. gs. beigās eiropiešu interesi par Austrumu zemēm un tur iegūstamajām precēm rosināja stāsti par Venēcijas tirgotāja Marko Polo 24 gadus ilgo ceļojumu pa Ķīnu un citām Austrumu zemēm. Pieauga eiropiešu vēlme dibināt tirdzniecības sakarus ar Austrumiem, taču tam traucēja Osmāņu impērijas izveidošanās un Japānas noslēgšanās no svešzemju ieceļotājiem.
Indija
Budisma reliģija viduslaikos izplatījās Ķīnā, Vjetnamā, Mongolijā un citās Āzijas zemēs, taču savā dzimtenē Indijā tā savu ietekmi pamazām zaudēja.
11. gadsimtā līdz ar iekarotājiem tjurkiem seldžukiem Ziemeļindijā nostiprinājās islāms, bet Indijas centrālajā un dienvidu daļā saglabājās senākā hinduistu reliģija. Šāds dalījums saglabājies līdz pat mūsdienām. Par to liecina arhitektūras pieminekļi – tempļi un mošejas, kā arī dažādi mākslas darbi.
Islāms bija Indijas reliģiju pretstats. Atšķirībā no hinduistu daudzdievības un iedzīvotāju dalījumu varnās tas sludināja viena Dieva pielūgšanu, visu ticīgo vienlīdzību un neatzina cilvēku veidotus tēlus. Tāpēc daudzi hinduistu tempļi tika izlaupīti un nopostīti.
13. gs. sākumā Indijas ziemeļu daļa tika apvienota Deli sultanātā, kurš pastāvēja vairāk nekā 300 gadus, taču to pastāvīgi apdraudēja Čingishana un viņa pēcteču iebrukumi.
Ķīna
Ķīnas vēsturi iedala posmos pēc tur valdošajām dinastijām, taču starp tām bijuši lieli pārtraukumi, kad pie varas atradušies karavadoņi vai arī vienlaikus valdījušas vairākas dinastijas, jo Ķīna bija sadalījusies vairākās valstīs.
Par Ķīnas veiksmīgākajiem pārvaldītājiem tiek uzskatīti Sunu dinastijas valdnieki, kuri valdīja no 960. līdz 1279. gadam. Viņu laikā uzplauka lauksaimniecība un pieauga iedzīvotāju skaits. Tika uzbūvēti jauni sauszemes ceļi, un Lielajā kanālā, kas savienoja Jandzi un Huanhe upju ielejas, ierīkoja slūžas, kas deva iespēju pārvietoties ar lieliem kuģiem un veicināja tirdzniecības attīstību un sakarus ar citām zemēm.
Svarīgi!
Zinātnes attīstības un izgudrojumu ziņā Ķīna apsteidza Eiropu aptuveni par 5 gadsimtiem.
Veiksmīgo attīstību pārtrauca mongoļu iebrukums un vēlāk visas teritorijas nonākšanas Mongoļu impērijas sastāvā. Iekarotāji pakļāva savai varai un ierobežojumiem ķīniešus, iznīcināja daudz kultūras vērtības. Laika gaitā, impērijai paplašinoties, nostiprinājās sakari arī ar Eiropas un Tuvo Austrumu tirgotājiem. Pret svešzemniekiem mongoļu impērijā bija īpaši labvēlīga attieksme. Uz Ķīnu devās krievi, arābi, itāļi, kuri pārveda mājās neparastas dabas veltes un ķīniešu amatnieku ražojumus un mākslas darbus. Tā Eiropā radās un pakāpeniski pieauga interese par Austrumiem kā neparasti bagātām un eksotiskām zemēm.
Ķīniešu porcelāna šķīvis (14. gs.)
Japāna
Japāna, kas aizņem salu grupu Klusajā okeānā Āzijas austrumos, senajos laikos un viduslaiku sākumā bija izolēta no pārējās pasaules. 6. – 7. gadsimtā japāņi aizguva budisma reliģiju no kaimiņzemes Ķīnas un atradās tās kultūras ietekmē, tomēr radīja savu savdabīgu japāņu civilizāciju. Japāna, kuras robežas sargāja jūra, nepiedzīvoja ārējus iebrukumus un spēja saglabāt senas tradīcijas.
9.gadsimtā Japānā izveidojās bruņinieku jeb samuraju kārta. Viņu galvenais pienākums bija aizstāvēt un atriebt savu pavēlnieku. Līdzīgi kā Eiropas bruņinieki, japāņu samuraji ievēroja uzvedības kodeksu, kurā svarīga vieta bija ierādīta drošsirdībai, uzticībai un spējai vajadzības gadījumā labāk izvēlēties nāvi nekā krišanu negodā.
Rietumeiropas bruņinieks un japāņu samurajs (mūsdienu rotaļlietas)
11. gadsimtā ietekmīgākās samuraju dzimtas un viņu vasaļi jau kontrolēja vairākas provinces un savā starpā cīnījās par varu. Līdz 12. gadsimta vidum imperatora varu Japānā bija ieguvusi Fudzivaru dzimta. 1192. gadā imperators ieviesa sjoguna (dižā karavadoņa) titulu. Augstākstāvošos bruņiniekus viņš iecēla par provinču pārvaldniekiem, bet citu ziņā nodeva lielus zemes īpašumus. Šāda pārvaldes sistēma Japānā pastāvēja daudzus gadsimtus.